Foto no: www.ibiblio.org
No 21. februāra līdz 7. martam Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītava visiem interesentiem piedāvā izcilajam franču māksliniekam Pjēram Ogistam Renuāram veltītu izstādi.
Ieskats Pjēra Ogista Renuāra biogrāfijā un daiļradē
Gaisīgi un pievilcīgi sieviešu tēli, īpaša svētku noskaņa gleznās, aktu izmeklētais smalkums, brīnišķīga gaismas un ēnu rotaļa, pustoņu nianses un zīmējuma precizitāte – tas viss raksturīgs franču gleznotāja Pjēra Ogista Renuāra daiļradei.
Viņš piedzima 1841. gadā nabadzīga drēbnieka ģimenē. Labākas dzīves meklējumos ģimene pārcēlās no Limožas uz Parīzi. Gleznotāja tēvs gribēja, lai visi viņa pieci bērni kļūtu bagāti un sabiedrībā cienījami ļaudis. Pjēra Ogista talants izpaudās jau bērnībā. Viņš agri sāka zīmēt un izpelnījās skolotāju pārmetumus par piezīmētajām burtnīcām. Savukārt draudzes kora diriģents Ogista tēvam deva padomu mācīt dēlam dziedāšanu, jo bija atklājis zēna neparastās vokālās dotības. Taču Leonards Renuārs uzskatīja, ka dēlam pašam jānopelna sev iztika, tāpēc nākamajai profesijai jābūt „nopietnai”.
1854. gadā Pjērs Ogists kļuva par porcelāna fabrikas mācekli, kur ātri apguva amatu un drīz vien apgleznoja savu pirmo servīzi. Vienlaikus viņš nodarbojās ar pašizglītošanos, zīmēja Luvras antīkās mākslas galerijās, apmeklēja zīmēšanas kursus. Viens no pirmajiem viņa gleznotajiem portretiem bija vecāsmātes portrets.
Kad Renuārs kļuva 16 gadus vecs, viņam joprojām nebija pastāvīgu ienākumu un viņš nevarēja sevi uzskatīt par profesionālu mākslinieku. Reiz jauneklis sāka apgleznot logu aizkarus, un šī diena kļuva par pagrieziena punktu viņa mūžā. Jauneklis guva panākumus šajā darbā un pat sāka krāt naudu studijām
Mākslas akadēmijā.1862. gadā Ogists sekmīgi nokārtoja eksāmenus Daiļo mākslu skolā. Te viņš sadraudzējās ar nākamajiem slavenajiem impresionistiem Klodu Monē un Alfredu Sislē, taču ar impresionismu vēl neaizrāvās. Savas daiļrades sākumā Ogists deva priekšroku tumšajiem toņiem un krāsas uz audekla klāja biezā kārtā. Tikai sešdesmito gadu beigās, kad viņš kopā ar Eduardu Manē devās kopējā plenērā, viņa gleznošanas maniere krasi mainījās. Krāsas viņa gleznās kļuva gaišākas un vieglākas, audeklam raksturīgi daudzkrāsaini plankumi un izplūduši silueti. Pēc gleznošanas manieres kļuvis tuvs impresionistiem, Renuārs kādu laiku sāka kopā ar viņiem izstādīt savus darbus. Taču pēc tam, kad bija guvis panākumus, vairs nevēlējās riskēt un atteicās izstādīt gleznas kopā ar impresionistiem.
Renuāra daiļradi īpaši ietekmēja ceļojumi. Viņš apmeklēja gan Ziemeļāfriku, gan Gernsi salu, gan Itāliju. Veiksmīga ir bijusi mākslinieka pievēršanās aktiem, kuros par noteicošajiem kļūst sārtie un persiku krāsas toņi. Renuāra sieviešu tēli piesaista ar krāsainību, neparasti dzīvo sejas izteiksmi. Tas sakāms par gleznām „Meitene ar vēdekli”, „Pēcpusdiena”, „Peldētājas”.
Mākslinieka atstātais mantojums ir iespaidīgs – aptuveni 6000 gleznu. Mūža nogalē Renuāra gleznošanas maniere kļūst klasiskāka, tai pašā laikā gleznās saglabājas vieglums un neatkārtojamais kolorīts.
Ogista Renuāra dabu bija mantojis viņa dēls Žans, kurš 1975. gadā saņēma „Oskara” balvu par nopelniem režisūrā. 1962. gadā Žans uzrakstīja atmiņas par savu slaveno tēvu.
Izmantotā literatūra Kas kurš ir: 2. g. - Rīga: Valters un Rapa, 1999. - 319 lpp.
