Foto no: www.theater-thale.de

     Par godu Starptautiskajai teātra dienai, kura tiek atzīmēta 27. martā, Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā no 25. līdz 31. martam apskatāma izstāde „Teātris, kungi, teātris”. Atgādinām, ka līdz 30. martam līdzīgas tematikas izstāde skatāma arī abonementā.

 

Ieskats teātra vēsturē

 

„Uz teātri dodas nevis, lai skatītos asaras, bet lai klausītos runas, kas tās izraisa.”

(D. Didro.)

 

     Teātra mākslas pamatā ir dvēseles saviļņojums, kas rodas, skatoties izrādi. Dramaturga uzrakstītos vārdus, režisora iestudētās un aktieru talantīgi tēlotās norises uz skatuves skatītāji teātrī uztver kā īstenību.

 

     Agrīnais teātris ir izaudzis no reliģiskajiem svētkiem, kādi notika Grieķijā par godu dievam Dionīsam un kuros tika dziedāts, dejots un spēlēts. Tā elementi rodami tautas paražās, laicīgajos un reliģiskajos rituālos, masu svētkos, ceļojošo aktieru mākslā. Ar laiku masu svētki kļuva par speciāli organizētiem uzvedumiem, viena daļa dalībnieku bija aktieri, otra daļa – skatītāji.

 

     Sintezējot dažādus tautas daiļrades veidus, radās savdabīgas nacionālās formas. Austrumu teātrī Indijā, Ķīnā, Japānā u. c. tiešs dzīves parādību tēlojums mijās ar spilgti izteiktu nosacītību. Par pastāvīgo kultūras sasniegumu kļuva klasiskā indiešu drāma (2.–5.gs.), ķīniešu „dzjadzju” un „čuaņci” drāma (12.–15.gs.), japāņu no (14.gs.) un kabuki (17.gs.) teātri.

 

     Viduslaikos Eiropā teātris bija pakļauts feodālajai ideoloģijai un katoļu baznīcai, tomēr izrādēs bija arī laicīgi motīvi, komēdijiskums, sadzīves reālisms. Itālijā, Francijā un Vācijā attīstījās demokrātiskie teātra žanri – farss un intermēdija.

 

     Renesanses laikā Eiropā izveidojās pirmais profesionālais teātris – masku komēdija. Teātra attīstību sekmēja apmetņa un zobena komēdija Spānijā, bet īpaši filozofiskie un analītiskie V. Šekspīra darbi Anglijā. Aktiermāksla ieguva ētisku spēku, attīstījās režijas māksla.

 

     Jauns posms teātra attīstībā sākās līdz ar klasicisma izveidošanos Francijā – balstoties uz klasicisma idejām, tika izveidota kanonizēta teātra sistēma. Klasicisma teātrim bija raksturīga monumentalitāte, svinīga patētika, pilsoniskais patoss, ritmizēts runas skandējums u. tml.

 

     18. gadsimta 2. pusē teātris kļuva par apgaismības ideju paudēju, bet gadsimta beigās dramatiskie iestudējumi, kam bija raksturīgas satīriskās tendences, sekmēja teātra demokratizēšanos. 19. gadsimtā par valdošo virzienu dramaturģijā un teātrī savukārt kļuva kritizētājs reālisms.

 

     Pēc Oktobra revolūcijas PSRS mākslā, balstoties uz tā laika idejiskumu, tika izveidota īstenības atspoguļošanas metode – sociālistiskais reālisms, bet Rietumvalstīs sekmīgi darbojās progresīvie teātra mākslinieki, kuru daiļradei piemita demokrātisms un humānisms.

 

     Jāteic, ka laika gaitā teātris mainās, lai izpildītu katra laikmeta prasības pēc jaunām idejām, īpašiem formas efektiem vai nopietnām lugām. Aicinām apmeklēt bibliotēkā sagatavotās izstādes, lai padziļinātu savas zināšanas par šo mākslas veidu!

 

 

Izmantotā literatūra

• Latvijas Padomju enciklopēdija. - Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1987.-735 lpp.