Antonam Rupainim – 105

Foto no: www.nekropole.lv

     No 12. līdz 26. septembrim Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā iespējams apskatīt izstādi, kas veltīta izcilā Latgales rakstnieka Antona Rupaiņa 105. dzimšanas dienai.

 

     2011. gada 23. septembrī Rēzeknē, 18. Novembra ielā 26 (Mākslas nams), pl. 13:00 tiks atklāta zinātniska diskusija „Latgaliešu literatūra trimdā”, kurā tiks runāts par A. Rupaiņa literāro mantojumu, rakstnieka dzimtu u. c. 24. septembrī pl. 11:00 Bērzgales katoļu draudzes baznīcā savukārt notiks Svētā Mise, kam sekos svinīgs brīdis un ziedu nolikšana pie rakstnieka pieminekļa Bērzgales kapos un svinību noslēgums Bērzgales kultūras namā.

 

Antona Rupaiņa dzīve un literārā darbība

 

     Antons Rupainis dzimis 1906. gada 13. septembrī Bērzgales (tagad Lendžu) pagasta Pūrisku ciemā trūcīgā zemnieku ģimenē, mācījies skolā, kura atradās tagadējā Lendžu teritorijā, un Bērzgales pamatskolā, kā arī Malnavas lauksaimniecības skolā.

 

     1928. gadā beidzis Rēzeknes skolotāju institūtu, pēc tam studējis Latvijas konservatorijā un apmeklējis E. Feldmaņa un M. Čehova teātra kursus.

 

     No 1028. līdz 1932. gadam strādājis par skolotāju dažādās skolās, vēlāk bijis ierēdnis Rīgā, režisors un atkal skolotājs. Vākdams muzikālo folkloru, A. Rupainis šajā laikā apbraukāja visu Latgali.

 

     Noorganizējis katoļu jaunatnes vispārējos dziesmu svētkus Aglonā 1931. un 1935. gadā un bijis to virsdiriģents. A. Rupainis dibināja un diriģēja jauniešu korus, organizēja teātra trupu Bērzgalē, kā arī pats veiksmīgi darbojās par režisoru un aktieri.

 

     No 1927. gada A. Rupainis latgaliešu periodiskajos izdevumos publicēja dzejoļus, tēlojumus un skices. Pirmā publikācija – raksts „Kai apspīž Latgolas školas” laikrakstā „Latgolas Vōrds” 1922. gadā. Pirmie iespiestie dzejoļi – „Mōkūneits” un „Pēc godim” žurnālā „Zīdūnis” 1927. gadā.

 

     Ļoti nozīmīgs A. Rupaiņa darbs publicēts 1937. gadā žurnālā „Atpūta”, tas ir plašais vēsturiskais romāns „Baltie tēvi”, kura darbība risinās viduslaiku Latgalē, atklājot dominikāņu klostera dibināšanu Aglonā. Kopumā A. Rupainis ļoti daudz rakstīja gan latgaliešu, gan latviešu valodā.

 

     1944. gadā A. Rupainis emigrēja uz Vāciju, bet 50. gados viņa ģimene pārcēlās uz ASV, kur rakstnieks strādāja kādā katoļu māsu klostera skolā Minesotā. Jau pirmajā emigrācijas gadā Rupainis aktīvi un ar panākumiem rakstīja un publicējās periodikā un atsevišķos izdevumos.

 

     Lielākajai daļai A. Rupaiņa darbu ir vēsturiska tematika. Drukas aizlieguma laiks Latgalē attēlots lugā par P. Miglinīku „Kod pirmī gaiļi dzīdōja”, vēlāk šis pats materiāls tika izmantots vēsturisko romānu triloģijā „Māra mostas” un monogrāfijā „Pīters Miglinīks”. Par Latgales atmodas darbinieku gaitām Pēterburgā 20. gadsimta sākumā stāsta romāns „Tauta grib dzeivōt”. Nepabeigts ir palicis vēsturiskais romāns par Latgali 14. gadsimtā – „Rēzeknes rekviems”. 20. gadsimta 30. gadu Latgales ļaužu dzīve atainota garstāstā „Jaunō skūlōtōja” un romānā „Zemes sōļs”.

 

     Lielu ievērību zinātnieku vidū ir izraisījis A. Rupaiņa pētījums par valodu attīstību – „Arheolingvistika”. Pēdējais A. Rupaiņa darbs, stāstu krājums „Pasaules vējos”, izdots 2000. gadā Rēzeknē, tajā apkopotie stāsti vēsta par rakstnieka dzimto pusi.

 

     Mūžībā A. Rupainis aizgāja 1976. gada 20. aprīlī Viskonsinā, urna ar viņa pelniem tika apbedīta Miķeļa kapos Rīgā, bet 1991. gadā pārapbedīta Bērzgales kapos.

 

     1988. gadā Bērzgalē tika izveidots Antona Rupaiņa muzejs, kurā izvietotas divas pastāvīgās ekspozīcijas – par rakstnieka un viņa laikabiedru dzīvi un darbību, kā arī par Bērzgales pagasta vēsturi. Vairāk par muzeju iespējams lasīt šeit.

 

Informācija sagatavota,
izmantojot grāmatu „Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (Rīga, 2003)

 

 

 

 

 

 

 

0
0
0
s2smodern
powered by social2s