Kā Rundālē podus gāza

Foto: G. Pakalns

     Šoruden Pilsrundālē notika Pirmais Zemgales stāstnieku festivāls „Gāž podus Rundālē” un UNESCO LNK iniciatīvas „Stāstu bibliotēkas” vasaras skola, kurā varēja mācīties stāstīt stāstus, iejusties stāstnieku lomā, kā arī iegūt jaunas idejas stāstu pasākumu organizēšanai bibliotēkās un ārpus tām.

 

     Festivāls ar programmas GRUNDTVIG atbalstu tika rīkots sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komiteju, iniciatīvas grupu „Stāstu laiks bibliotēkās” un Rundāles novada pašvaldību. Tā kā Rēzeknes Centrālā bibliotēka (RCB) ir pievienojusies šai iniciatīvai, arī pārstāvei no RCB bija iespēja gūt pieredzi stāstniecības jautājumos.

 

 

     Latvijā pavisam darbojas 19 stāstu bibliotēkas, pasākumā to pārstāvji sagatavotajās pašprezentācijās stāstīja par aktivitātēm savās bibliotēkās. Tā bija vērtīga pieredze, jo stāstu tematika bija visdažādākā – novads, dzimtas stāsti, stāsti par grāmatām, dzīvniekiem, interesantiem cilvēkiem, pasakas, spoku stāsti, kas ir populāri Zemgales un Kurzemes pusē, un citi. Izrādās, ka stāstu vakari tiek kuplināti ar mūzikas izpildījumu, grāmatu izstādēm, pat bērnu zīmējumiem. Tomēr galvenais elements ir un paliek stāsts – ar savu saturu un pasniegšanas veidu.

 

    Galīcijas (Spānija) stāstnieka, GRUNDTVIG projekta partnera Braisa Fernandesa radošajā darbnīcā tika apgūtas prasmes pasaku stāstīšanā un pasaku improvizācijā. Pasakas stāstīja arī slavenā Kuldīgas stāstniece Liesma Lagzdiņa.

 

     Stāstu rīts „Podu māte podus skaita” sākās ar „Baltās mājas” keramikas cepļa atvēršanu. Māksliniece Laura Ikerte demonstrēja apdedzinātos podus un pastāstīja par cepļa kurināšanu, klāt bija arī Latgales podnieks Evalds Vasilevskis.

 

 

     Iecavas bērnu folkloras kopa „Tarkšķi” visus aicināja iemēģināt soļus dejās un rotaļās. Uzstājās stāstnieces Liesma Lagzdiņa un Māra Mellēna, kā arī pārstāvji no „Stāstu bibliotēkām”. Festivālā piedalījās arī viesi no Spānijas, Portugāles un Igaunijas. Visu apkārtnotiekošo bildēs un video iemūžināja stāstnieks Guntis Pakalns. Vēlāk festivāla dalībnieki devās uz Svitenes parku, kur notika Miķeļdienas gadatirgus, bet pēcpusdienas un vakara stāsti turpinājās „Baltajā mājā”.

 

     Pirmā Zemgales stāstnieku festivāla izvērtējuma diskusijā tika saskaitīti trīs dienu laikā izstāstītie stāsti. Stāstu „podā” samesto pupiņu (stāstu) skaits pārsniedza 130. Lūk, dažas atziņas par stāstu stāstīšanu:

  • stāsti nepieder nevienam, tie tiek nodoti visiem un jebkuram;
  • stāsts – tā nav izrādīšanās;
  • stāstu stāstīšanā svarīgi atrast īsto proporciju starp skatuves stāstīšanu un stāstīšanu kopienā.

 

     Aktualizējot stāstīšanas nozīmi un mudinot izkopt stāstīšanas prasmes, aicinām ikvienu uz Rēzeknes Centrālo bibliotēku! Varbūt jums ir kāds interesants dzimtas stāsts, stāsts par profesiju, varbūt ir stāsti no kolhozu laikiem vai melnbalto fotogrāfiju stāsti? Noteikti ienāciet, paziņojiet, rīkosim kopīgus stāstu vakarus!

 

 

0
0
0
s2smodern
powered by social2s