Mēs aizmirstam daudzas lietas, bet nekad neaizmirstam mīļākās rotaļlietas, spēles, rotaļas, kas ir bijušas bērnībā. Mēģinot atsaukt atmiņas par bērnību un atgriezties bezrūpīgajās dienās, Rēzeknes Bērnu bibliotēkā sadarbībā ar Rēzeknes Centrālo bibliotēku UNESCO LNK iniciatīvas „Stāstu bibliotēkas” ietvaros 22. aprīlī tika organizēts stāstu vakars „Spēļu un rotaļu laiks jeb tā spēlējās agrāk, tā spēlējas tagad”.
Aktivitātes mērķis – attīstīt mutvārdu tradīciju, kā arī caur stāstiem iepazīties ar jaunām rotaļām un spēlēm, kas mantotas vairāku paaudžu garumā.
Pasākumā stāstu kamolu šķetināja trīs paaudžu dalībnieki, kuru bērnības laiks aptvēra pagājušā gadsimta 40. gadus, un jaunākā paaudze, kuras bērnība ir 21. gs. pirmā desmitgade. Tas, kā ir mainījušās rotaļlietas un bērnu spēlēšanās paradumi no vecāku gatavotām rotaļlietām līdz pat mūsdienu „gadžetiem”, lika apjaust, cik vērtīgs ir šo paaudžu dialogs.
Stāstu vakara ievaddaļa sākās ar iepazīšanās spēli – ar kustību palīdzību, zīmējot citam citu, iztaujājot un mainoties ar lapām, dalībnieki stāstīja viens par otru.
Broņislava kungs, kura bērnība bija 20. gs. 40. gadi, uzdeva mīklas, kas viņa bērnībā minētas klusajā Ziemassvētku laikā, jo citas trokšņainas izdarības tad tika liegtas. Tāpat tai laikā bērni spēlējušies ar īpašām bumbām, kas gatavotas no govs sariem. 70. un 80. gados meitenes spēlējušās ar mazām lellītēm – „pupsikiem”, kas popularitāti ieguvušas 20. gs. 40. gados, kad rocība likusi taupīt arī uz rotaļlietu rēķina.
Bērnu rotaļlietas bijušas arī lielākas plastmasas lelles un leļļu puikas. Tām tikuši doti vārdi, piemēram, Dace, Grieta vai Ontons. Zēnu rotaļlietas – mašīnas no metāla konstrukcijām. Bijušas pat tādas, kurās varējis pašiem iesēsties un braukt.
70. gados zēni spēlējušies ar ieročiem, jo bijis populārs dzimtenes aizstāvja motīvs. Atšķirīgas bijušas lauku bērnu spēles un pilsētnieku spēles. Pilsētā spēļu vietas bijušas ielas, daudzdzīvokļu māju pagalmi, kāpņu telpas. Savukārt laukos bērni spēlējušies savas sētas pagalmā, pļavā un mežā.
Vienmēr aktuālas esot bijušas galda spēles – dambrete, riču raču, cirks, domino u. c. Spēlētas arī kārtis, krustiņi un nullītes, blusas. No kustību spēlēm minama tautas bumba, futbols, paslēpes, „bedņes”, augstāk par zemi, „vodas” , diena un nakts, klasītes, gumijas utt.
Lūk, dažas interesantas meiteņu lomu spēles. Stāstniece Inta: „Spēlēju frizētavu. Nogriezu lellei matus un gaidīji, kad tie ataugs. Mati lellei tā arī neatauga…” Savukārt piecgadīgā Ruta ar dvīņu māsu frizētavu esot spēlējušas pa īstam. Ruta nogriezusi māsai matus. Mamma atnākusi no darba, ieraudzījusi, ka nogriezti mati, sadusmojusies un Rutai arī nogriezusi matus.
Muzejpedagoģe Inese izstāstīja, ka esot ārstējusi savu mīksto lācīti, špricējot ūdeni, un viņas mīļākā rotaļlieta esot bijusi „sarkans pašizgāzējs gruzaviks, kas darbojās ar baterijām”. Savukārt stāstniece Ineta ar draudzeni esot sacentušās braukšanā ar velosipēdiem, proti, kura pēc iespējas dziļāk iebrauks kolhoza kukurūzas laukā.
21. gadsimtā bērnu galvenās spēles ir saistītas ar informācijas tehnoloģijām. Kā pastāstīja Paula, Renārs un Dagnija, viņi spēlē datorspēles. Daži iecienītāko spēļu nosaukumi: „My country online” („Mana valsts tiešsaistē”), „ Cut the rope” („Griez virvi”) „Okeānija” u. c.
No stāstu vakara dalībnieku stāstiem tika uzzināts, ka viņu bērnībā ir lasītas arī grāmatas: par Sīpoliņa piedzīvojumiem, Brīnumzemes sērija, par Sarkangalvīti, A. Lindgrēnes „Pepija Garzeķe”, Vanadziņš, par Minhauzenu u. c.
Rēzeknes Bērnu bibliotēkā tagad ir apskatāma arī izstāde ar spēļu un rotaļu grāmatām. Tā ir lieliska iespēja, kur smelties idejas aktīvai brīvā laika pavadīšanai, fiziskām aktivitātēm un loģiskās domāšanas trenēšanai.
Esat laipni aicināti apmeklēt Rēzeknes pilsētas bibliotēkas un tajās rīkotos stāstu vakarus! Paldies stāstniekiem!