Jūlija ievērojamie jubilāri

    Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā apskatāma tradicionālā mēneša slavenību jubilejām veltītā izstāde.

 

     Jūlijā apaļa jubileja aprit Francam Kafkam (130), Valentīnam Pikulim (85), Ingmaram Bergmanim (95), Aivaram Kļavim (60) un Visvaldim Lāmam (90).

 

     Francs Kafka (dzimis 1883. gada 3. jūlijā Prāgā, miris 1924. gada 3. jūnijā) bija Austroungārijā dzimis vāciski runājošs rakstnieks, kura darbi pārsvarā tika publicēti pēc viņa nāves un pauž 20. gadsimta cilvēka atsvešinātību no pasaules. Kafkas darbu tēmas ir dehumanizācija, birokrātiski labirinti, sabiedrība ar totalitārisma iezīmēm. Kafku uzskata par vienu no nozīmīgākajiem modernisma rakstniekiem.

 

     Viņa tēvs Hermanis Kafka bija sīktirgotājs, savukārt māte Jūlija Kafka nāca no rabīnu dzimtas. Francs auga saspringtā atmosfērā un sociālā atstumtībā, jo viņš bija Prāgas ebreju minoritātes sastāvdaļa. No 1889. līdz 1893. gadam Kafka mācījās Vācu zēnu skolā, pēc tam – Vācu ģimnāzijā, vēlāk Prāgas universitātē studēja jurisprudenci un 1906. gadā ieguva tajā doktora grādu. Pēc studiju beigām Kafka sāka strādāt kāda itāliešu aprošināšanas uzņēmuma Prāgas atzarā, bet pēc tam – Bohēmijas Karalistes Strādnieku nelaimes gadījumu apdrošināšanas institūtā. Karjeras izvēli Kafka motivēja ar to, ka pēcpusdienas viņš varēja veltīt rakstīšanai.

 

     Aptuveni 1904. gadā Kafka sāka rakstīt, dienā rakstot ziņojumus par rūpnieciskām nelaimēm un draudiem veselībai, bet naktī – stāstus. Pirmie publicētie Kafkas darbi, īsi dzejoļi prozā, žurnālā „Hyperion” bija parādījušies jau 1908. gadā. Vēlāk tie tika iekļauti viņa pirmajā grāmatā „Vērojumi” (1912). Kafkas pirmais radošais periods sākās ar tādiem stāstiem kā „Tiesa” un „Pārvēršanās”. 1914. gadā Kafka sāka rakstīt savu otro romānu „Process” un uzrakstīja īso stāstu „Labošanas darbu kolonijā”, kas ir viens no retajiem darbiem, kuri publicēti Kafkas dzīves laikā. Šis stāsts ir par moku rīku – mašīnu, kas savus upurus nogalina, tiem uz miesas uzrakstot, ko viņi noziegušies. Viņa pēdējais romāns bija „Amerika”, kas tika publicēts 1927. gadā.

 

     Kafkas personība cieši saistās ar viņa askētisko dzīvesveidu un daudzajām slimībām – viņš cieta ne vien no tuberkulozes, bet arī no migrēnas, bezmiega, aizcietējumiem, augoņiem. Daudz Kafkas rakstnieka karjeras veicināšanā darīja viņa draugs Makss Brods. Pirms nāves Kafka lūdza, lai viņa manuskripti tiktu iznīcināti, taču Makss Brods viņa prasību neizpildīja un publicēja nepabeigtos romānus „Process”, „Pils” un „Amerika”. Savā rīcībā esošos manuskriptus tomēr iznīcināja Dora Diamanta. Kafkas visslavenākais darbs, bez šaubām, ir romāns „Process”. Svarīgākās Kafkas darbu idejas un tēmas ir absurds, atsvešinātība, šaubas, formalitāte, vainas sajūta, bezgalība, niecīgums, labirinti, bezjēdzība un bezcerība.

 

     Valentīns Pikulis (dzimis 1928. gada 13. jūlijā Ļeņingradā, miris 1990. gada 16. jūlijā Rīgā) bija krievu vēsturiskās prozas rakstnieks. Viņa darbu kopējais metiens pārsniedz pusmiljardu sējumu, tie tulkoti vairāk nekā divdesmit valodās. Latviski tulkotie romāni ir „Dzelzs kancleru kauja”, „Ar spalvu un zobenu un „Parīze uz trim stundām”.

 

     Pikuļa tēvs bija cēlies no ukraiņu zemkopju ciematiņa Kagarlika netālu no Kijevas, māte – no Pleskavas guberņas zemniekiem. Mācījies Ļeņingradā un Molotovskā, līdz kara sākumam Valentīns paguva pabeigt tikai piecas klases. Tāpat kā daudzi ļeņingradieši arī viņš dežūrēja bēniņos, dzēsa no debesīm krītošās degbumbas.

 

     1942. gada pavasarī Pikuļu ģimene pa Lādogas ezera ledu tika evakuēta uz Arhangeļsku, kur Belomorskas kara flotē dienēja tēvs Sava Mihailovičs. Tiklīdz Valentīnam palika 14 gadu, viņš aizbēga no mājām un pieteicās Soloveckas jungu skolā. Savukārt tēvs brīvprātīgi jūras kājnieku sastāvā devās uz fronti un drīz vien krita, aizstāvot Staļingradu. Absolvējot jungu skolu, Valentīnam Pikulim kā teicamniekam ļāva izraudzīties dienesta vietu. Viņš izvēlējās Ziemeļu floti. 1943. gada rudenī 15 gadu vecumā viņš tika ieskaitīts mīnu kuģa „Groznij” komandā, uz kura karoja līdz kara beigām, piedalījās sabiedroto karavānu konvojēšanā, uzbrukumos vācu zemūdenēm, pazudušo angļu un amerikāņu kuģu meklējumos. 16 gadu vecumā V. Pikuli iecēla par kaujas posteņa komandieri. Novērtējot viņa ieguldījumu antihitleriskās koalīcijas spēku sastāvā, viņš tika apbalvots ar trim medaļām un Tēvijas kara ordeni.

 

     Kad beidzās karš, 17 gadus vecais Valentīns atgriezās Ļeņingradā. Pēc neveiksmīga mēģinājuma iestāties jūrskolā un demobilizācijas viņš nolēma pievērsties literatūrai, rakstīja jūras stāstus, bija mēģinājumi arī dzejā. Pirmā publicētā romāna „Okeāna patruļa” (1954) pamatā bija kara laika pārdzīvojumi. No 1962. gada rakstnieks dzīvoja Rīgā, kur uzrakstīja gandrīz visus darbus, kas atnesa viņam pasaules slavu.

 

     Par tautas lielo pieprasījumu pēc viņa radītajiem darbiem liecina arī V. Pikuļa panākumi kino un televīzijā. Autora dzīves laikā Ļenfiļm kinostudijā pēc romāna „Monzunda” motīviem tika uzņemta divsēriju mākslas filma. Vadošie Krievijas televīzijas kanāli ar nemainīgām sekmēm demonstrē seriālus, kuru pamatā ir romāni „Bajazeta”, „Rekviēms karavānai PQ -17”, „Bagātība”, „Ej un negrēko” (televīzijas filma „Bulvāru romāns”).

 

     Visvaldis Lāms (dzimis 1923. gada 22. jūlijā, miris 1992. gada 28. augustā) bija viens no ievērojamākajiem latviešu prozaiķiem. Vecāki bijuši ostas strādnieki. 1937. gadā V. Lāms pabeidza Rīgas 9. pamatskolu, pēc tam uzsāka strādnieka gaitas. 1942. gadā iestājies Gaujienas vidusskolā. Līdz ar Latviešu leģiona izveidošanu mobilizēts (1943). 1946. gadā atgriezies no filtrācijas nometnes. Strādājis dažādus darbus, piemēram, bijis laborants, mūrnieks, krāsotājs, atslēdznieks. Pašmācības ceļā V. Lāms ieguvis plašas zināšanas, īpaši vēsturē, filozofijā un valodās.

 

     1953. gadā top viņa pirmā publikācija. Tas ir stāsts „Ceļā”, kuru publicē žurnālā „Zvaigzne”. 1956. gadā uzņemts Rakstnieku savienībā. Par romānu „Kāvu blāzmā”, kurā attēloti Otrā pasaules kara notikumi Latvijā, saņēma ļoti smagu kritiku, kas viņam ilgāku laiku radīja problēmas ar publicēšanos. Prozā pievērsās skarbajai dzīves īstenībai, tautas liktenim laikmetu griežos, jaunatnes traģēdijai kara laikā. Patiesumu viņa veikumam sniedz paša pieredzētais. Arī pēckara dzīvi ir tēlojis reālistiski. Līdz 1968. gadam izmanto pseidonīmu Visvaldis Eglons, bet vēlāk publicējies ar īsto vārdu. Publicēšanās aizlieguma laikā V. Lāms strādāja dažādus darbus un vienlaikus rakstīja, tāpēc kā viens no izcilākajiem latviešu romānistiem viņš realizējās tikai 20. gadsimta 70. gados.

 

     Ingmars Bergmanis (dzimis 1918. gada 14. jūlijā Upsalā, miris 2007. gada 30. jūlijā) bija zviedru kinorežisors, rakstnieks, scenāriju autors un producents. Tēvs Eriks Bergmanis bija luterāņu mācītājs un Zviedrijas galma kapelāns. Ingmars tika audzināts stingrā disciplīnā. Māte Kārina, dzimusi Ekerbloma, nākusi no pārtikušas ģimenes; viņa bija lepna, stipras gribas sieviete, un attiecības starp abiem vecākiem izvērtās abpusēji destruktīvas. Bērnības aizliegumi un sodi vēlāk sniedza materiālu I. Bergmaņa lugām un filmām. Daudzi viņa darbi atklāj tēva-soģa radīto traumu; pie filmām, kurās tam ir īpaša loma, pieskaitāmas arī „Mīklaini, kā spogulī ” un „Ziemas gaisma”.

 

     Desmit gadu vecumā Ingmaram tika uzdāvināts filmu aparāts – laterna magica. Viņš arīdzan taisīja lelles pats savam leļļu teātrim, un 1935. gadā notika viņa pirmā izrāde – Augusta Strinberga „Sapņu spēle”. I. Bergmanis studēja literatūru un mākslu Stokholmas Universitātē. Pēc studiju beigšanas strādāja kā režisora palīgs Stokholmas teātrī. Divdesmit sešu gadu vecumā I. Bergmanis kļuva par jaunāko teātra direktoru Eiropā, sākot strādāt ar Helsingborgas pilsētas teātri.

 

     Viņš ir režisējis 62 filmas, no kurām lielākajai daļai rakstījis arī scenārijus, un iestudējis 170 izrādes. Lielākā daļa filmu ir uzņemtas Zviedrijā. Galvenās tēmas visbiežāk ir drūmas – saistībā ar nāvi, slimībām, nodevību un vājprātu. I. Bergmanis ir pirmais režisors, kas saņēma Kannu kinofestivāla goda Zelta palmas zaru par mūža ieguldījumu. Savās grāmatās „Laterna Magica” un „Intīmās grēksūdzes” I. Bergmanis stāsta un skaidro savu bērnību, attiecības ar tēvu un vecāku samocīto laulības dzīvi.

 

     Aivars Kļavis dzimis 1953. gada 17. jūlijā Rīgā strādnieku ģimenē. 1971. gadā beidzis Rīgas 2. vidusskolu, 1981. gadā – Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļu. Rakstnieku Savienības biedrs. 1992. gadā pārcēlies uz dzīvi Skultes pagasta „Lūšos”. Strādājis žurnālā „Liesma”, bijis Rakstnieku Savienības Literatūras propagandas biroja direktors, žurnāla „Avots” galvenais redaktors, laikraksta „Likuma Vārdā” galvenais redaktors un vadītājs, laikraksta „Fakts” galvenais redaktors.

 

     Pēc SIA „Likuma vārdā” likvidācijas A. Kļavis bija VSIA „Latvijas Vēstnesis” redaktora vietnieks un laikraksta „Latvijas Vēstnesis Plus” redaktors, neilgu laiku strādāja žurnālā „Kapitāls”. Kā žurnālists sadarbojies un 2008. gadā kā redaktors veidojis žurnālu „40 Plus”. Kopš 2007. gada pavasara A. Kļavis nodarbojas tikai ar radošu literāta un žurnālista darbu. Žurnālistikā sadarbojas ar laikrakstu „Diena”, portālu LV.LV, žurnāliem „Kapitāls”, „IR”, „Sestdiena”, „Ilustrētā Zinātne”, „Ilustrētā Vēsture” u. c.

 

     Pirmās publikācijas prozā – stāsti „Viss taču bija pavisam vienkārši”, „Un tā – pilsētā ienāca klauns” laikrakstā „Literatūra un Māksla” (1971). Stāstu krājumos „Kafejnīcās zagtas karotītes”, „Apmācies, gaidāms lietus”, „Satikšanās spogulī”, „Es saucu, lai atsauktos”, „Mans nams” risinātas jaunatnes dzīves un atsvešināšanās problēmas, akcentējot cilvēka nerealizētās iespējas. Aprakstu grāmatās „Ir ieslēgts laiks”, „Tu, jūs un pārējie”, „Kur kritīs ābols?” pievērsies nepilngadīgo noziedzības cēloņiem. Sarakstījis romānu „Patvērums ilūzijām”, veicis literāro apdari A. V. Blonska grāmatai „No ierindnieka līdz ģenerālim”.

 

     2005. gadā iznāca viņa vēsturisko romānu cikla „Viņpus vārtiem” 1. grāmata „Adiamindes āksts”, kam sekoja 2. grāmata „Rīgas kuprītis” un 3. grāmata „Piesmietais karavīrs”. Tie ir romāni par latviešu tautas ceļu laikā, sākot ar 11. gs., bet galvenokārt akcentējot 18., 19. un 20. gs. notikumus, koncentrējot to visu vienā konkrētā vietā – bijušajā Adiamindē, tagadējā Skultē un tās apkārtnē Liepupē, Pēterupē, Limbažos.

 

Izmantotie avoti