Dzejniece Olga Borovikova
Foto: www.rezeknesbiblioteka.lv

     Septembris – dabas krāšņuma un lirisku noskaņu mēnesis, kas īpaši pēdējos gados pierāda, ka Rēzeknē un Rēzeknes novadā ir papilnam dzejas cienītāju, jo aktuālo notikumu ziņu virsrakstos bieži figurē vārdu savienojums “Dzejas dienām veltīts...”. Viens no šādiem pasākumiem 20. septembrī notika arī Rēzeknes pilsētas Centrālajā bibliotēkā, kur tās lasītāju klubiņa “LASis” ikmēneša sanākšana šoreiz bija veltīta tēmai “Dzeja par dzimteni”.

 

     Pirms pasākuma ikviens varēja apskatīt grāmatu izstādi, kurā kā dzejas rakstītājas tika akcentētas piecas būtībā triju paaudžu radošas personības: Ieva Puzirevska, Olga Borovikova, Diāna Skaidrīte Varslavāne, Lija Brīdaka un Māra Kalmane. Ar savu klātbūtni lasītāju klubiņa biedrus un viesus pagodināja Pilsētai Latgales sirdī vistuvāk dzīvojošās vārda mākslinieces – Ieva un Olga. Bet pārējās kundzes jau ir dzīves “viršu laikā” un dzīvo Rīgā.

 

     Rēzeknes Valsts Poļu ģimnāzijas 8. klases skolniece Ieva dzeju raksta jau kopš 10 gadu vecuma, un dažu gadu laikā spējusi rast lasītājus arī virtuālajā telpā (portālā draugiem.lv), kur viņu pamanījuši izdevniecības “Domu pērles” kopkrājuma “Nepateiktie vārdi” veidotāji un piedāvājuši ar savām vārsmām piepildīt krājumā pat 18 lapas! Tāpat viņa jau divus gadus publicējas dzejas almanahā “Rēzekne”, piedalās daiļlasīšanas konkursos, tostarp arī poļu valodā, un pēc dzejas deklamācijas bibliotēkā tika uzteikta tieši viņas dikcija un lieliskā atmiņa. Būtisks fakts, ka Ieva kolekcionē “kaķus” un droši vien arī iedvesmojas, rodot mieru savas Norvēģijas kalnu kaķenes Gārfildas murrāšanā. Meitenes sapnis ir ne tikai studijas Polijā, bet arī sava grāmatiņa, un gribas ticēt, ka ar uzņēmīgās un mīlošās mammas Vitas atbalstu tas viņai noteikti izdosies.

 

     Pāris dzejoļu fragmenti:

 

“Dzīve katru dienu savādākus viļņus met.

Tāpēc cilvēkiem ir jāiemācās divas lietas –

Zaudēt un godu savā sirdī nest.”

 

“Latgalē ir kas vairāk,

Kā citiem novadiem nav –

Tajā atrodas Rēzekne,

Kuru par Latgales sirdi sauc!”

 

(Ieva Puzirevska)

 

     Dzīvnieki, izrādās, ir lielisks iedvesmas avots, – to apliecināja arī divu suņuku īpašnieces Olgas Borovikovas dzejoļu grāmatas bērniem “Reksik, Marsik i drugije...” iepazīšana. Dzejniece, kura jau sešus gadus publicējas gan almanahā “Rēzekne”, gan žurnāla “7 sekretov”, gan vietējā presē, savu pirmo grāmatiņu veltījusi tieši bērniem un, jāteic, ka tā izdevusies patiešām baudāma: gan ar skanīgo valodu un tēlu dažādību, gan Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas audzēkņu lieliskajiem zīmējumiem (skolotāja Ella Maslovska) kā vizuālo rotu katram dzejolim. Grāmata šopavasar Krievu kultūras dienu Latvijā laikā prezentēta Rēzeknes 3. vidusskolā, kuru reiz absolvējusi pati Olga. Bet pasākumā bibliotēkā autore nolasīja savu mīļāko dzejoli un atzina, ka viņu iedvesmo Latgales brīnišķīgā daba, tāpēc pašlaik dzīvo laukos – Griškānu pagastā, bet dzimusi ir Lūznavas pagastā – netālu no Rāznas ezera. Pirmo savu dzejoļu burtnīcu uzticējusi dzejniecei Olgai Orsai, kura pamanījusi viņā radošo dzirksti un iedrošinājusi. Tāpat ir mēģinājumi radīt prozas darbus, uzrakstīta arī sāga par mūsu vareno Daugavu.

 

     Pāris dzejoļu fragmenti:

 

“В толпе мирской,

Средь церкви многолюдной

Смиренно голову склоня,

У образов проси прощенья,

За все судьбу благодаря. [..]”

 

Подрастают смелые собаки.

Рекс и Макс – смешные забияки.

Во дворе хозяевами стали,

Дружно на кузнечиков напали.”

 

(Olga Borovikova)

 

     Taču dzejas valoda sniedzas pāri laikam un telpai, tāpēc pasākuma plānā iekļuva arī divas šīgada jubilāres – abas dzejnieces, prozaiķes, skolotājas.

 

     Diāna Skaidrīte Varslavāne (31.08.1932.) – cilvēks ar skaudru likteni: dzimusi Rēzeknē, pilsētas bombardēšanas laikā 1944. gada 7. aprīlī viņas acu priekšā gājuši bojā abi vecāki, bet meitene uz mūžu guvusi redzes traumu. Taču tas netraucējis izdot vairākus dzejoļu un prozas krājumus.

 

     Dzejoļa fragments:

 

Nasokit, ka

šys ciļvēceņš

nikō nav atstōjis tautai.

Bet... voi jys nabeja daļa

nu tōs?

Ar talantim voi

piļneigi bez tim.

Kai jyura bez kotra pilīņa,

tai ari myusu tauta

byutu nabogōka un saklōka.

 

(Diāna Varslavāne)

 

     Savukārt Liju Brīdaku (03.08.1932.) jau kopš 2004. gada ar Latgali saista tas, ka viņas dzejas poētikas izpēte ļāva man iegūt filoloģijas maģistra grādu un par to esmu saņēmusi arī Veronikas Strēlertes piemiņas stipendiju Zviedrijā, tāpēc šajā pasākumā prezentācijā ar lielāko prieku piedāvāju arī citiem ielūkoties mani joprojām uzrunājošajā dzejas pasaulē un, pateicoties modernajām tehnoloģijām, noklausīties un redzēt, kā dzejniece deklamē savu dzeju. Tāpat bija patīkami vērot, kā pasākumā klātbijušie ar interesi iesaistījās zibaktivitātē – Lijas Brīdakas grāmatās atrast kādu iepatikušos rindiņu.

 

     Dažu dzejoļu fragmenti:

 

“Man vajag, lai sirds kļūtu redzīga,

Man vajag, lai sirds arī domā.”

 

“Tu miera ilgojies? Kam velti sevi māni,

Mēs esam savas steigas narkomāni.”

 

“Ja man kāds solītu piepildīt prasīto [..]

Izlūgtos vienu sev, izlūgtos laiku.”

 

(Lija Brīdaka)

 

     Atsevišķs stāsts un prezentācija tika piedāvāta arī par Latgalē – Maltā dzimušo (19.03.1931.) un netālu no Rēzeknes – Ozolainē bērnībā dzīvojušo dzejnieci, rakstnieci un bibliotēku darbinieci Māru Kalmani (prec. Mūrnieci, dz. Bartkeviču). Man šī radošā personība ir atklājums: ar dzeju, kuru izpētīju, gatavojoties Valsts valodas dienas pasākumam Maltas Bērnu un jauniešu centrā šī gada pavasarī; ar savām lieliskajām recenzijām, rakstiem Austrālijas avīzēs; ar skopajiem, bet aizkustinošajiem faktiem, kas atklājas vien pāris intervijās visā dzīves laikā. Izmantojot Starpbibliotēku abonementa iespēju, izdevās ieskatīties trijās Austrālijā izdotajās viņas grāmatās, kas ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā. Māras Kalmanes nopelni literatūrā, publicistikā ir palikuši ēnā un Latvijā vēl gaida savu slavas stundu.

 

     Dzejoļa fragments:

 

“Netērē stundas, cilvēk –

       pat akmeņus drupina laiks:

       ej

       paņem

     jau citu izdomāto

       domu

       citu paveikto darbu

       paņem

       un tālāk ej

       aiznes to

       pasaules telpā

       aiznesdams

       p i e l i e c   s a v u   t i e s u   

                 jo cilvēces spēks

                          ir

                   turpinājumā

 

(Māra Kalmane)

 

     Tiešām jāatvainojas tiem, kas pasākumā ierobežotā laika dēļ netika pie iespējas apliecināt, ka “jaunie arī raksta”, taču – šoreiz gaismā tika celti sarežģīto laiku dzejnieču dažādie likteņi un tas patiešām ir attaisnojums! Jaunajiem savs ceļš vēl jāatrod un ceru, ka dzirdētie dzīves un daiļrades stāsti viņus tikai bagātinās un būs lieliska viela pārdomām.

 

     Rezumējot vien – kāda izcila M. Kalmanes atziņa: “Dzeja ir darbs – vārdiem jāstrādā ar pilnu slodzi.” Vai tā dzeja tiek uztverta mūsdienās? Dzejas dienu, kas Latvijā notiek kopš 1965. gada, svinēšana kā process ir transformējusies, modernizējusies, gluži kā pati dzeja. Arī par svētku norises vietu biežāk tiek izvēlētas telpas, nevis dzejnieku iedvesma avots – daba. Taču tas viss jāattiecina uz šo svētku “kodola” – dzejnieka Raiņa dižo domu – “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”! Kaut nu izdotos mūslaiku dzejdariem – mainoties, nepazaudēt saknes, vērtīgo, celt gaismā piemirsto un iedvesmoties no visa jaunā!

 

     Īpašs paldies Rēzeknes pilsētas Centrālās bibliotēkas vadītājai Marijai Sproģei, vadītājas vietniecei Rutai Susejai un Lasītavas vadītājai Anitai Gaidulei par uzaicinājumu piedalīties ar prezentācijām šajā pasākumā un dzejas nozīmības izpratni!

 

     Autore: Skaidrīte Svikša

 

     Fotogrāfijas no pasākuma var aplūkot šeit!