Mātes diena

     Reizi gadā – maija otrajā svētdienā – Latvijā ir pieņemts svinēt Mātes dienu. Burvīgajā dabas atdzimšanas un uzziedēšanas laikā tā ir kā atgādinājums atcerēties Viņu, kura devusi mums dzīvību un palīdzējusi veidot dzīvi. Cik daudz laika no sava mūža Viņa mums veltījusi!

 

     To ir grūti aptvert, un varbūt tādēļ cenšamies būt kopā, cik vien iespējams, domājam par to, kā sagādāt prieku, aizvest dāvanu, uzklausām mātes rūpju un ticības balsi... Sagaidot šos skaistos svētkus, aicinām iegriezties Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā, šobrīd tur ir apskatāma Mātes dienai veltīta izstāde, kurā var pasmelties arī idejas apsveikumiem.

 

     Atdot godu mātišķībai nozīmē no paša sākuma – no ieņemšanas brīža – pieņemt cilvēku visā pilnībā, apzinoties, ka jau no paša ieņemšanas brīža viņam ir sava neatkārtojamā dvēsele, kura ir jārespektē un jāciena. Katra cilvēka sākums ir zem mātes sirds. Tāpēc no sirds pateiksimies un atdosim godu mūsu mātēm, jo viņas nesa savā klēpī jaunu dzīvību un bija gatavas izciest daudzas grūtības, lai ļautu mums nākt šajā pasaulē.

 

     Mīļās, jaukās, vienmēr smaidīgās, dažreiz norūpējušās māmiņas! Paldies par mīlestību un pacietību, par sastrādātajām rokām un maigo glāstu, par asarām, par bezgalīgo piedošanu blēņās, par garšīgo ēdienu, tīrām drēbēm, siltu istabu un līdzās būšanu!

 

 

Māte

Mīlestība. Simboli. Tradīcijas

 

„Vislielākais brīnums ir mātes mīlestība, tās priekšā atveras zeme un noliecas debesu jums.”
(Jāzeps Osmanis.)

 

     Neviens nav spējīgs aizvietot māti. Īstā mātes mīlestība – tā ir vislielākā pašaizliedzība, piedošana un pašuzupurēšanās.

 

     Kopš seniem gadsimtiem tā ir iegājies, ka tieši māte kļuvusi par simbolu. Mēs pazīstam Kristus māti – jaunavu Mariju ar Jēzus bērniņu klēpī un redzam arī Mariju stāvam pie krusta Golgātas kalnā, kur viņas Dieva dēls izcieš pasaulīgo moku smagumu, lai cilvēcei tiktu piedoti maldi un grēki.

 

    Arī latviešu senču ticībā izcila vieta ir piederējusi Mātes kultam. Debesu tēvam atbilst Zemes māte, Pērkonam talkā nāk Vēja māte, sava vieta ir arī Uguns mātei. Tāpat senči pielūguši Jūras māti un Upju māti. Daugaviņa ir māmuliņa, māte senlatviešiem ir arī Saule. Mātes veidols ir likteņdievībām Laimai un Mārai.

 

   Mātei veltītas daudzas skaistas, izjustas dziesmas, gleznoti portreti, izkalti pieminekļi, jo viņa ir ne vien dzīvības devēja, bet arī mūža sargeņģelis, mūsu jūtu pasaules dārgums un vērtību mērs.

 

 

     Ir sarakstīts neskaitāmi daudz mātes tēmai veltītu dzejoļu, jo Māte rada ne tikai bērnus: no viņas top māja, tradīcijas, kultūra, valsts. Dzejnieki, mātes tēmai veltot savus darbus, bieži vien veido līdzīgus dzejas tēlus: maizes krāsns, mātes rokas, rūpju izvagots vaigs, ābele, bites, balts krekls un lakatiņš.

 

     Patiesi mīloša sieviete ne tikai iznēsā zem sirds savu bērnu, bet ar mātes sirdi ķeras pie jebkura darba. Viņa vairs nenoslēdz savus logus, bet grib māju paplašināt līdz pasaulei: viņa iet cauri šai pasaulei un atzīst daudz ko tādu, par ko agrāk nav uzdrošinājusies pat sapņot.

 

     Neaizmirsīsim, ka mātes jēdzienam ir arī dažādas nianses un satura bagātība. Arī vecmāmiņa ir tikpat cienījama un godināma, jo bieži vien viņa ir izaudzinājusi ne tikai savus bērnus, bet arī bērnu bērnus. Daudzi cilvēki atzīst, ka audžumāte viņiem kļuvusi par īsto māti, vienīgo, vistuvāko, vissirsnīgāko, kurai gribas pateikties mūža garumā.

 

     Vēl viena nokrāsa – pamāte. Pasakās tā parasti ir ļauna, cietsirdīga, nenovīdīga un alkatīga, taču īstenība mēdz pierādīt arī pretējo, jo mīlestībā galvenais ir sirds starojums un dāsnums, kas ļauj par savējo pieņemt svešu bērnu un dot viņam ne tikai patvērumu, bet arī ģimenes siltumu un gaismu.

 

Izmantotā literatūra   
  • Piedod, māt! - Rīga: Annele, 2002. - 443 lpp.
  • Ševels A. Lai vismīļākā no Mātēm… // Katōļu Dzeive. - Nr.5 (2000), 8.lpp.
  • Šmite L. Mātes dienā // Zintnieks. - Nr.8 (2012), 2.-3.lpp.

 

Noderīgas saites