Eņģeļi un dēmoni

     Eņģeļu un dēmonu tēlus savos darbos ir izmantojuši daudzi rakstnieki un mākslinieki, par tiem raksta domātāji, pētnieki, teologi, kā simbolus gan dziļākā, gan virspusējā nozīmē izmanto grāmatu nosaukumos, personāžu atklāsmē, mākslas darbos. Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā no 18. jūlija līdz 2. augustam apskatāma izstāde „Eņģeļi un dēmoni”, kurā iekļautas dažāda satura grāmatas, kas skar šo labo un ļauno spēku tematiku.

 

Eņģeļi

 

Eņģelis Gabriēls apmeklē Jaunavu Mariju
Attēls no: www.eleison.lv

     Eņģeļi ir gari, kuriem ir prāts un brīva griba, bet nav miesas. Pēc svēto Baznīcas Tēvu domām eņģeļus Dievs radījis agrāk nekā cilvēkus. Vārds „eņģelis” nāk no grieķu valodas angelos un nozīmē „sūtnis”. Dievs daudzreiz ir sūtījis eņģeļus vēstīt cilvēkiem par Savu gribu. Piemēram, erceņģelis Gabriēls tika sūtīts pie Vissvētākās Jaunavas Marijas Viņai paziņot, ka Dievs Viņu izvēlējis par pasaules Pestītāja Māti.

 

     Eņģeļus parasti zīmē līdzīgus cilvēkiem, jo viņi cilvēkiem ir rādījušies cilvēka izskatā. Kristīgā māksla viņus attēlo ar spārniem, lai ar to izteiktu viņu gatavību nekavējoties izpildīt Dieva gribu. Eņģelus baltus zīmē, lai parādītu, ka viņi nekad nav sevi aptraipījuši ar kaut kādu grēku – nepaklausību Dievam – un ka viņi arī cilvēkus sargā no grēka un palīdz darīt labu.

 

     Eņģeļu skaits ir ļoti liels. Svētais apustulis Jānis Atklāsmes grāmatā raksta: „Es redzēju un dzirdēju daudz eņģeļu apkārt tronim un dzīvniekiem, un sentēviem un viņu skaits bija tūkstošu tūkstoši” (Atkl 5,11). Pēc Baznīcas Tēvu domām eņģeļi iedalās deviņos koros, to nosaukumi norāda uz eņģeļu dažādo godu un amatu: Serafi, Ķerubi, Troņi, Valdības, Priekšnieki, Varas, Erceņģeļi un Eņģeļi. Šie kori minēti Svētajos Rakstos.

 

Dēmoni

 

Dēmoni Martina Šēngauera gravīrā „Sv. Antonija kārdināšana” (ap 1480.–1490.g.)
Attēls no: http://lv.wikipedia.org

     Dēmons (daimon) grieķu mitoloģijā ir nenoteikts un neizveidots dievišķs spēks, drīzāk ļauns nekā labs, kas bieži nosaka cilvēka likteni. Tas ir briesmīgs, liktenīgs spēks, kas pēkšņi parādās un tikpat strauji pazūd. To nav iespējams dēvēt nekādā vārdā, ne vispār uzrunāt.

 

     Dēmons tieši iedarbojas uz cilvēku, gatavojot viņam nelaimi, iekārdina viņu, uzsūta likstas un ļaunus sapņus. Tas novirza cilvēku uz ceļiem, kas beigās noved līdz katastrofāliem notikumiem. Dēmons tiek pielīdzināts liktenim. Tas spēj ietekmēt notikumus cilvēka dzīvē. Agrajā kristietībā jau ir priekšstats par dēmonu kā par ļaunu, nelabu spēku. Šaurākā un konkrētākā nozīmē dēmons ir ļaunais gars.

 

Izmantotie avoti
  • Mitoloģijas enciklopēdija, 1. sēj. - Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1993. - 320 lpp.
  • Pavlovskis J. Katoļu katehisms. - Rēzekne: Latgales Kultūras centra izdevniecība, 1993. - 345 lpp.