Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā līdz oktobra beigām skatāma tematiska grāmatu izstāde “Četras balsis literatūrā”, kura veltīta četrām spilgtām un savdabīgām latviešu literatūras personībām – Mārai Svīrei, Ivandei Kaijai, Anšlavam Eglītim un Aleksandram Čakam.
Māra Svīre (dzimusi Brīdaka, no 1956. gada Lapsiņa, kopš 1970. gada Kaijaka; dzimusi 1936. gada 13. oktobrī Jaunlaicenes pagasta Majorskolā) ir rakstniece.
Dzimusi skolotājas un grāmatveža ģimenē. 1954. gadā viņa absolvējusi Alūksnes 1. vidusskolu, bet 1959. gadā – Latvijas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes Ekonomikas un tiesību zinātņu nodaļu. No 1960. līdz 1970. gadam strādājusi Radiokomitejā par redaktori, no 1970. līdz 1975. gadam bijusi žurnāla “Padomju Latvijas Sieviete” redaktore, bet no 1997. līdz 2000. gadam strādājusi par laikraksta “Lauku Avīze” korespondenti. Kopš 1979. gada viņa ir Latvijas Rakstnieku savienības biedre.
Māras Svīres pirmā literārā publikācija – stāsts “Grēksūdze” – 1972. gada 7. oktobrī publicēts laikrakstā “Literatūra un Māksla”. 1977. gadā iznāca viņas pirmais stāstu krājums “Vizīte svešā mājā”, bet 1979. gadā – garstāsts “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kas 1981. gadā tika ekranizēts. Savā daiļradē rakstniece pievērsusies cilvēka ikdienai, attiecībām un lauku dzīves norisēm, īpaši spilgti atklājot vecas lauku sievietes tēlu mūsdienu dzīves kontekstā. Lauku dzīves tematika turpināta arī 1986. gadā izdotajā romānā “No cīruļiem līdz griezei”, kas vēlāk ekranizēts ar nosaukumu “Durvis, kas tev atvērtas”. Romānos “Tik vienu vizošu zvaigzni…” (1987) un “Tāds laiks” (1992) Māra Svīre pievērsusies revolucionāres dzīvesstāstam, par pamatu izmantojot reāla prototipa atmiņas. Savukārt romāns “Māsas” (1997) vēsta par divu sieviešu sarežģītajām attiecībām. 2001. gadā iznācis romāns “Slazdu krogs un divi nami Rīgā”.
Vēlāk iznākuši arī: stāstu krājums “No sākuma līdz Ziemassvētkiem” (2011), detektīvromāns “...un neuzzinās neviens” (2013), biogrāfiskās prozas darbs “Vasaras kalnā” (2015), kurā atainota Latvijas liliju audzēšanas meistara Jāņa Vasarieša neparastā un notikumiem bagātā dzīve, romāns “Ar vakardienu kabatā” (2016), stāstu krājums “Stāsti pilnmēness vakariem" (2016), romāns "Vēstule" (2017) (kopā ar Vladimiru Kaijaku), prozas grāmata “Nopietni pa jokam” (2018), psiholoģisks romāns "Bailes no dziļuma" (2020), detektīvromāns “Pēdējā teikuma lāsts” (2023), stāstu krājums “Egļu katedrāle” un jaunākais romāns “Mainīga virziena vējš” (2026).
Grāmatā "Nopietni pa jokam" (2018) Māra Svīre aprakstījusi 22 spilgtākos notikumus, vērojumus un kopābūšanas brīžus. Rakstniece daudz stāsta arī par mājas pārbūvi, apkārtnes labiekārtošanu un dzīves praktisko pusi. Grāmata ir arī veltījums Vladimiram Kaijakam – abi rakstnieki vasaras mājā kopā nodzīvoja teju četrus gadu desmitus.
Māra Svīre veidojusi regulārus radioraidījumus par cilvēku attiecību kultūru. Radiopublicistika sakopota krājumā “Mūžīgā dēstīšana” (izdots 1982. gadā) un “Simts jautājumu sev pašam” (izdots 1985. gadā, abi ar Astras Priedes vārdu). Scenārija autore TV seriālam “Likteņa līdumnieki” (2002) (pēc Vladimira Kaijaka romānu motīviem).
Māras Svīres darbi mūsu bibliotēkās
Ivande Kaija (īstajā vārdā Antonija Sofija Millere, pēc laulībām Lūkina; 1876–1942, dzimusi 1876. gada 13. oktobrī Mazjumpravmuižā, mirusi 1942. gada 2. janvārī Rīgā ) bija rakstniece, publiciste un sabiedriskā darbiniece, viena no sava laika nozīmīgākajām latviešu sieviešu tiesību aizstāvēm. Dzimusi tirgotāja un namīpašnieka Miķeļa un Matildes Melderu-Milleru ģimenē. Pēc ģimenes pārcelšanās uz Rīgu mācījusies Torņakalna elementārskolā un Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāzijā, kuru beigusi 1895. gadā. Vēlāk strādājusi par mājskolotāju Kaukāzā. 1900. un 1901. gadā klausījusies filozofijas, kultūras un literatūras vēstures lekcijas Bernes un Leipcigas universitātēs, bet 1910. gadā Parīzē apmeklējusi žurnālistu skolu Sorbonnā. Viņa pārvaldīja vairākas svešvalodas.
1901. gadā Ivande Kaija apprecējās ar ārstu Fēliksu Lūkinu, ģimenē piedzima trīs bērni. 1910. gadā, uzturoties Kastaņolā, viņa tuvāk iepazinās ar Raini un Aspaziju. Šajā laikā Kaija aktīvi pievērsās publicistikai – periodikā rakstīja par sievietes stāvokli, ģimeni, laulību un sabiedriski politiskiem jautājumiem.
Rakstniecībā Ivande Kaija pievērsās galvenokārt prozai, īpaši romānam. Viņas pazīstamākais darbs ir romāns “Iedzimtais grēks” (1913), kas sava laika literatūrā izcēlās ar drosmīgu pieeju sievietes tiesību, mīlestības, laulības un seksualitātes jautājumiem. Romānā rakstniece aizstāvēja sievietes tiesības pašai izvēlēties savu dzīvi un attiecības, kā arī apšaubīja laulību bez mīlestības. Darbs izraisīja plašu rezonansi un asu kritiku, taču mūsdienās tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem agrīnā 20. gadsimta latviešu feminisma literatūras darbiem. Kaijas literārajā mantojumā ir arī romāni “Jūgā” (1919), “Sfinksa” (1921) un vēsturiskais romāns “Dzintarzeme” (1921), kā arī stāsti un noveles. Viņa rakstījusi arī lugas, tostarp “Belvederes Apolons”, “Mātes” un “Atmaksas diena”, kas visas publicētas 1928. gadā.
No 1928. līdz 1931. gadam iznāca rakstnieces Kopoti raksti desmit sējumos.
Īpaši nozīmīga bija arī Ivandes Kaijas sabiedriskā darbība Latvijas valstiskuma tapšanas laikā. 1919.–1920. gadā viņa aktīvi darbojās Latvijas Sieviešu palīdzības korpusā un organizēja tā saukto Latvju Sieviešu Zelta fondu, aicinot sievietes ziedot Latvijas valsts stiprināšanai. Viņa strādāja arī Ārlietu ministrijas informācijas nodaļā un bija laikraksta “Latvijas Sargs” redaktore un mākslas un literatūras nodaļas vadītāja. 1920. gadā Kaija bija viena no Latvijas Sieviešu savienības dibinātājām un kandidēja Satversmes sapulces vēlēšanās. Par sabiedrisko darbu 1926. gadā viņa apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru.
Ivandes Kaijas daiļrades centrā ir sieviete – viņas pašnoteikšanās, tiesības, attiecības ar vīrieti, ģimeni un sabiedrību. Rakstniece savos darbos pievērsās tēmām, kuras 20. gadsimta sākuma Latvijas sabiedrībā bija pretrunīgas un nereti noklusētas. Tieši drosmīgais skatījums uz sievietes iekšējo pasauli, laulību, mīlestību un seksualitāti ir viens no iemesliem, kāpēc Kaijas literārais mantojums joprojām piesaista pētnieku un lasītāju uzmanību. Viņas nozīme latviešu kultūrā saistīta ne tikai ar literāro darbību, bet arī ar drosmīgu sabiedrisko nostāju un būtisku ieguldījumu sieviešu emancipācijas ideju attīstībā Latvijā.
Ivandes Kaijas darbi mūsu bibliotēkā
Anšlavs Eglītis (pseidonīms Leons Kadiķis, dzimis 1906. gada 14. oktobrī Rīgā, miris 1993. gada 4. martā Santamonikas slimnīcā Losandželosā, ASV) bija latviešu rakstnieks, žurnālists un gleznotājs. Dzimis rakstnieka Viktora Eglīša un skolotājas, tulkotājas Marijas Eglītes ģimenē. Skolas gaitas viņš sācis Rīgā, bet 1915. gadā kopā ar vecākiem evakuējies uz Krieviju. Ģimene dzīvoja Maskavas apkārtnē, kur Anšlavs mācījās vietējā skolā, bet viņa tēvs strādāja par skolotāju. 1917. un 1918. gadā viņš mācības turpināja Sormovā. 1918. gadā ģimene atgriezās Latvijā un sākotnēji apmetās Alūksnē. Krievijā pavadītajā laikā Anšlava Eglīša māte saslima ar plaušu slimību. 1919. gadā ģimene pārcēlās uz Rīgu.
Rīgā Eglītis mācījās 2. pilsētas vidusskolā un apmeklēja Valdemāra Tones gleznošanas studiju. Vidusskolu viņš pabeidza 1924. gadā. No 1930. līdz 1935. gadam studēja Latvijas Mākslas akadēmijas Figurālās glezniecības meistardarbnīcā. Pēc studiju beigšanas strādāja par zīmēšanas skolotāju Bekeres ģimnāzijā Rīgā. No 1938. gada bija laikraksta “Jaunākās Ziņas” līdzstrādnieks, bet no 1940. līdz 1941. gadam strādāja žurnālā “Atpūta”.
Eglīša pirmais dzejolis “Lords” 1926. gada 19. septembrī tika publicēts laikrakstā “Brīvā Zeme”. Līdztekus žurnālistikai viņš pievērsās regulāram literārajam darbam. 1936. gadā iznāca pirmais stāstu krājums “Maestro”, 1938. gadā – dzejoļu krājums “Vientulis un dzīrotājs”, bet 1940. gadā – stāsts “Nestundas” un romāns “Līgavu mednieki”.
1944. gada 3. oktobrī Eglītis devās uz Kurzemi, bet vēlāk emigrēja uz Vāciju. Pēc Berlīnes bombardēšanas ugunsgrēkā tika iznīcināts viņa dzīvoklis. Viņš devās uz Švābiju Dienvidvācijā, kur piecus gadus dzīvoja Tailfingenē. 1950. gada sākumā Eglītis pārcēlās uz bēgļu nometni Pfulingenē, bet tā paša gada jūnijā emigrēja uz ASV.
Trimdā Eglītis sarakstīja aptuveni 50 dažādu žanru prozas darbu. Viņš aktīvi publicējās arī ASV presē, recenzējot kinofilmas un teātra izrādes. Pirmos iespaidus par dzīvi Amerikā atspoguļojis romānā “Cilvēks no Mēness”. 1952. gadā Eglītis pārcēlās uz Losandželosas priekšpilsētu Pacific Palisades. Tur viņš strādāja dažādus darbus, tostarp par krāsotāju un transportstrādnieku, bet kopš 1952. gada rudens viņa pamatnodarbošanās bija literārais darbs.
Eglīša daiļradē nozīmīgu vietu ieņem romāni, kuros raksturīgs spraigs sižets, retrospekcijas, autora pārdomas par vēsturiskajiem notikumiem dzimtenē un autobiogrāfiskas epizodes. Viņa darbos sastopami spilgti un kolorīti raksturi. Trimdas latviešu dažādo sociālo slāņu dzīve un ikdiena atainota romānos “Misters Sorrijs”, “Omartija kundze”, “Ilze”, “Malahīta dievs”, “Bezkaunīgie veči” un citos darbos. Kara un pēckara pieredze izmantota piedzīvojumu romānos “Es nebiju varonis” un “Vai te var dabūt alu?”.
Anšlavs Eglītis īpaši izkopis īsā stāsta un noveles žanru. Atainojot šķietami parastus dzīves notikumus, viņš pratis atklāt tajos apslēpto dramatismu. Viņa stāstu centrā bieži ir vienkārši cilvēki, tostarp bērni un jaunieši.
Anšlava Eglīša darbi mūsu bibliotēkās
Aleksandrs Čaks (īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis, dzimis 1901. gada 27. oktobrī Rīgā, miris 1950. gada 8. februārī Rīgā) bija rakstnieks.
Vairāk par Aleksandru Čaku lasiet šeit.
