Vienoti kopīgai nākotnei
Rēzeknes 2. bibliotēkā no 2020. gada 18. līdz 30. septembrim apskatāma tematiskā izstāde “Vienoti kopīgai nākotnei”, kas veltīta Baltu vienības dienai 22. septembrī. Izstādē aplūkojamas grāmatas latviešu un angļu valodā par Latvijas, Baltijas valstu un Baltijas reģiona vēsturi.
Starp izstādes grāmatām var izcelt autoru kopkolektīvu grāmatas “100 Latvijas vēstures relikvijas” un “Tracing the Baltic road to independence in diaspora archives”, Andresa Kasekampa grāmatu “Baltijas valstu vēsture”, Kārļa Stalšāna “Krievu ekspansija un rusifikācija Baltijā laikmetu tecējumā” un citas.
Izstādē eksponētajās grāmatās var rast liecības par mūsu vēlmi būt brīviem, liecības par mūsu veiksmēm un neveiksmēm – notikumiem, kas mūs šķīra un vienoja, mūs veidoja un iespaidoja kā indivīdus, tautas un nācijas. Daudz citu grāmatu par šiem notikumiem un liecībām var atrast arī bibliotēkas krājumā.
Baltu vienības diena ir kopš 2000. gada Latvijas Saeimas un Lietuvas Seima pieņemta atceres un atzīmējamā diena, to atzīmē 22. septembrī. Diena izvēlēta par godu 1236. gada 22. septembrī notikušajai Saules kaujai, kurā žemaišu un zemgaļu apvienotais karaspēks Vikinta vadībā iznīcināja apvienoto krustnešu karaspēku vienā no lielākajām Ziemeļu krusta karu kaujām.
Ziemeļu krusta karu periods Eiropas vēsturē aptver laika periodu no 1147. līdz 1399. gadam, un to norises iekļāva plašus apgabalus Z un A Eiropā, tādējādi ievērojami mainot turpmāko Eiropas attīstību un būtiski ietekmējot vairāku baltu, slāvu, somugru un tatāru tautu likteņus.
Saules kauja liecina par mūsu senču varonību un gara spēku, norāda uz nelokāmu vietējo iedzīvotāju pašvēlmi būt brīviem un neatkarīgiem un vēlmi pašiem noteikt savu mierīgu attīstības gaitu. Nostājoties pret ievērojamu pārspēku, mūsu senči neatkāpās un nekad nepadevās. Šī kauja ir nozīmīga ne vien mūsu vēsturē, tā ir arī svarīga daļa no kopējās Eiropas vēstures.
Pēc citām sekojošām nežēlīgām kaujām vairāku gadsimtu garumā, svešu varu valdīšanām, pārtautošanas un dažāda veida piespiedu kultūras un ticības uzspiešanām, genocīda un kultūras nīcināšanām, kas sekoja pēc mūsu zemju pakļaušanas, tikai jaunākajos laikos pēc nacionālu valstu izveidošanas, valstu sekularizācijas, starptautisku organizāciju, starptautiskas kārības un likumu nostiprināšanās šī mūsu un mūsu senču vēlme un nostāja – būt brīviem un neatkarīgiem – tika zināmā mērā pieņemta.
Jau iepriekšējos gadsimtos valdīja doma, par visu Baltijas zemju apvienošanu. Tādas bija gan Lietuvas ķēniņiem un karaļiem, gan arī svešu zemju un varu “kungiem”. Arī pasludinot neatkarību pirmo reizi, atbrīvojoties no svešu varu kundzības, šī vienības ideja pastāvēja vietējo tautu starpā, taču 20. gs. pirmajā pusē to īsti neizdevās realizēt. Pēc Latvijas okupācijām un nelikumīgas inkorporācijas de iure neatkarīgās Latvijas pārstāvošo amatpersonu veidotajos dokumentos šī iespējamā Baltijas valstu vienības ideja tiek izteikta oficiāli rakstiskā veidā vēlreiz.
Pēc neatkarības atgūšanas kā Latvija, tā Lietuva līdzās citām kaimiņvalstīm iestājas vairākās starptautiskās organizācijās, kurās veic arī saskaņotu un kopēju politiku. Taču kā nozīmīgāko varētu minēt darbību Baltijas Asamblejā, kas tika izveidota 1990. gada 1. decembrī pēc šī lēmuma pieņemšanas Viļņā un darbības noteikumu apstiprināšanas Tallinā 1991. gada 8. novembrī. Baltijas Asamblejas galvenā mītne atrodas Rīgā.
Mums, baltiem – latviešiem, lietuviešiem, kā arī brāļiem un māsām no senajām prūšu zemēm un kaimiņu reģioniem –, ir arī turpmāk jāglabā šī vienības ideja un vērtība, jo tas ir tikai mūsu pašu pienākums senču priekšā.
Mums kā vieniem no senāko kultūru glabātajiem pieder atslēga uz kopējās senās Eiropas materiālās un nemateriālās kultūras mantojumu, nozīmīgu daļu no pasaules kultūras mantojuma. Mēs noteikti esam Eiropas civilizācijas centrā, un līdzās citiem mums jāturpina būt stipram kodolam. Ne velti rakstniekam un žurnālistam Otto Ozolam ir grāmata ar zīmīgu nosakumu “Latvieši ir visur”.