Foto: www.rezeknesbiblioteka.lv
Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,
Mēs gribam paši sev likumus lemt:
Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu –
Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt.
 
Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu,
Un mūsu šī Baltijas jūra mūždien:
Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lietas,
Viss, viss pie šīs zemes simts saitēm mūs sien.
                                                       (V. Plūdons.)

 

Ieskats vēsturē

11. Novembris – Lāčplēša diena

 

     Saskaņā ar Strazdumuižas pamieru vācu karaspēkam Latvija bija jāatstāj. Tomēr vācu armija to nemaz netaisījās darīt un ģenerālis fon der Golcs ķērās pie viltības. Tika izveidota Rietumkrievijas armija, kuru formāli komandēja cara armijas virsnieks Pāvels Bermonts, kurš uzdevās par gruzīnu kņazu Avalovu. Fon der Golca politiskie un militārie mērķi bija grandiozi. Vispirms bija jāieņem Latvija un jānodibina šeit Vācijas province, pēc tam Krievijā jāsakauj lielinieki un jāatjauno tur monarhija. Tad Vācijai un Krievijai kopā vajadzēja uzsākt jaunu cīņu pret Angliju un Franciju.

 

     Fon der Golcam un Bermontam Antantes paviršības un neiedziļināšanās dēļ izdevās izveidot varenu armiju, kurā bija aptuveni 50 000 karavīru, 100 lielgabalu, 120 lidmašīnu, 600 ložmetēju, 10 bruņumašīnu un 3 bruņuvilcieni. Tā Kurzemē un Zemgalē atbruņoja latviešu karavīrus, likvidēja Latvijas valsts iestādes, aplaupīja mierīgos iedzīvotājus. Bermonta uzbrukums sākās 1919. gada 8. oktobrī – liela daļa Latvijas armijas cīnījās Latgalē. Līdz 9. oktobrim bermontieši jau bija ieņēmuši daļu Kurzemes, visu Zemgali un Pārdaugavu.

 

     Drīz pēc tam sākās latviešu nacionālais pacēlums. Tūkstošiem brīvprātīgo atsaucās uz Latvijas Pagaidu valdības aicinājumu steigties palīgā tēvzemei: „Melnais bruņinieks atkal nāk! Pie ieročiem! Uz cīņu!” Līdztekus notika pozitīvas pārmaiņas Latvijas armijas vadībā un organizācijā. 15. oktobrī notika latviešu karaspēka uzbrukums, kuru atbalstīja Antantes karakuģu artilērija, un ar nelieliem zaudējumiem Latvijas armijas daļas ieņēma Daugavgrīvas cietoksni un Bolderāju.

 

     Izšķirošais uzbrukums Bermonta armijai sākās 1919. gada 3. novembrī. Pulkveža Krišjāņa Berķa komandētajai Latgales divīzijai vajadzēja dot bermontiešiem galveno triecienu. Pirmais uzbrukumu sāka Rēzeknes pulks, kurš līdz vakaram jau bija paspējis ieņemt Buļļu salu, Babītes staciju, Piņķu muižu un aizlauzties līdz bulduru tiltam pār Lielupi.

 

     Pēc nedēļu ilgām asiņainām kaujām 10. novembrī sākās Latvijas armijas ģenerāluzbrukums. Labais spārns – Rēzeknes pulks un partizānu pulki – apgāja Torņakalnu no rietumiem un dienvidiem. Centrā virzījās Rīgas pulks, kas ieņēma Zasulauku. Kreisais spārns – Siguldas pulks – ieņēma Torņakalnu un cementfabriku. 11. novembrī pēc niknām cīņām Rīga bija atbrīvota un latviešu karaspēks ieņēma līniju Vecdubulti-Stopiņi-Ķekava. Par uzvaru un ienaidnieka sakāvi iedzīvotājiem vēstīja visu Rīgas baznīcu zvani. Kaujās ar bermontiešiem kritušos varoņus apglabāja Brāļu kapos.

 

     1919. gada 11. novembrī Latvijas armija sakāva Bermonta vadītos vācu un krievu baltgvardu spēku Rīgā un atbrīvoja Daugavas kreiso krastu. 11. Novembris ir Latvijas armijas svētku diena, Lācplēša kara ordeņa svētki, kad atceramies uzvaru pār Bermontu.

 

18. Novembris – Latvijas Neatkarības proklamēšanas gadadiena

 

     Starp visiem svētkiem un atceres dienām īpaša vieta ir 18. novembrim – Latvijas Republikas proklamēšanas dienai. Kādēļ mēs svinam šo dienu?

 

     Idejai par neatkarīgu Latvijas valsti bija jānobriest no miglainajiem tautas brīvības lozungiem 1905. – 1907. gada revolūcijā, Latvijas autonomijas prasībām, no skaļā un aizrautīgā „Brīvu Latviju – brīvā Krievijā” līdz pavisam noteiktai prasībai pēc Latvijas neatkarības.

 

     Rīgā 1917. gada septembrī nodibinājās Demokrātiskais bloks, kura mērķis bija saglabāt un aizsargāt latviešu nacionālās intereses. 1917. gada 29. novembrī izveidojās Latviešu Pagaidu nacionālā padome, kas pasludināja sevi par latviešu tautas pārstāvības institūciju. Sesijā Petrogradā 1918. gada 30. janvārī padome izšķīrās par neatkarīgu Latviju un neatkarīgu demokrātisku Latvijas Republiku.

 

     Nacionālas valsts izveidošanai apstākļi Latvijā 1918. gadā lielā mērā bija neizdevīgi. Pēc 1918. gada miera līgumiem starp Vāciju un Krieviju visa Latvija nonāca vācu okupācijas varā, kura kopā ar vietējiem vācu muižniekiem centās izveidot no Vācijas atkarīgu Baltijas hercogisti. Pēc Demokrātiskā bloka un Latviešu Pagaidu nacionālās padomes apvienošanās 1918. gada 17. novembrī tika izveidots pagaidu parlaments – Latvijas Tautas padome. Tajā bija pārstāvētas astoņas politiskās partijas.

 

     Latvijas tautas padome savā pirmajā sēdē pasludināja Latviju par neatkarīgu un demokrātisku republiku, kā arī sevi – par augstāko varu Latvijā. Par Tautas padomes priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti, nolēma izveidot Latvijas valdību un rīkot Satversmes sapulces vēlēšanas. Nacionālajā teātrī 1918. gada 18. novembrī notika svinīgs valsts neatkarības pasludināšanas akts. Svinīgo sēdi atklāja un vadīja Gustavs Zemgals, kurš paziņoja, ka vara Latvijā pārgājusi tautas rokās. Pagaidu valdības jeb pirmā Ministru kabineta sastādīšanu uzticēja Kārlim Ulmanim. Sēdē tika nolasīta Tautas padomes politiskā platforma un uzstājās valdības galva, ziņodams par valdības uzdevumiem un nodomiem.

 

     Tādā gaišā, mazliet ideālistiskā noskaņā un ar „Dievs, svētī Latviju!” akordiem izskanēja 1918. gada 18. novembris. Kaut gan jaunajai Latvijas valstij situācija bija patiesi smaga: bez līdzekļiem, bez nopietna atbalsta tautā un pasaulē, bez armijas un ierēdņiem... Tieši tāpēc mēs slavējam un atceramies tos mūsu senčus, kuri ticēja un strādāja Latvijai.

 

Izmantotā literatūra

♦ Latvijas valsts svētuma zīmes. - Rīga: E.Melngaiļa Tautas mākslas centrs,1998. - 179 lpp.

Skangale L. Latvijas valsts svētku un atceres dienas. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2000. - 69 lpp.