Foto no: lv.wikipedia.org

     No 8. līdz 18. augustam Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā aplūkojama otrā Latvijas Valsts prezidenta G. Zemgala 140. dzimšanas dienai veltīta izstāde.

 

     Daudz grāmatu ir sarakstīts par Latvijas pirmo prezidentu J. Čaksti un pēdējo pirmskara prezidentu K. Ulmani. Otrais – Gustavs Zemgals – nepelnīti palicis ēnā, lai gan ir viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta pirmās puses Latvijas valstsvīriem un viņa ieguldījums demokrātiskas valsts tapšanā ir milzīgs.

 

     Otrais Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals Valsts prezidenta amatu ieņēma no 1927. līdz 1930. gadam.

 

     Tāpat kā viņa priekšgājējs J. Čakste, arī G. Zemgals dzimis Jelgavas apriņķī. Sešu bērnu ģimenē viņš bija visjaunākais. Spilgtākās atmiņas Gustavam saistījās ar laiku, kad ģimene pārcēlās uz Upesmuižas pagastu Liepājas rajonā. Te viņš uzsāka savas skolas gaitas un pēc pagasta skolas beigšanas devās uz Rīgu, kur turpināja mācības Nikolaja ģimnāzijā. Gustavu interesēja teātris, viņš pazina daudzus aktierus un rakstniekus.

 

     G. Zemgala tēvs izprata izglītības lielo nozīmi un iespēju robežās atbalstīja dēla vēlēšanos iegūt augstāko izglītību. 1892. gadā ar 20 rubļiem kabatā Gustavs aizbrauca uz Maskavu un sāka studēt tieslietas. Juridisko fakultāti Maskavas Universitātē G. Zemgals beidza 1899. gadā un atgriezās atpakaļ Rīgā.

 

     Cilvēkmīlestības un humānu jūtu vadīts, viņš izvēlējās nevis prokurora vai tiesneša amatu, bet gan advokāta darbu. Līdzās advokāta pienākumiem Zemgals pēc atgriešanās no Maskavas iesaistījās sabiedriskajā darbā. Viņš ātri kļuva pazīstams kā trūcīgo ļaužu aizstāvis un padomdevējs tieslietu jautājumos.

 

     Kopš 1918. gada Zemgals bija viens no Latvijas Tautas padomes vadītājiem, Satversmes sapulces deputāts, ministrs, Latvijas Saeimas deputāts no Demokrātiskā centra. Par Valsts prezidentu viņš kļuva 56 gadu vecumā.

 

     Politikā G. Zemgals neatzina nekādus asumus un bija noteikts galējību pretinieks. Dzīves stilā viņš bija ļoti vienkāršs, kautrīgs, ar izteiktu nepatiku pret visu formālo un ārišķīgo.

 

     Laikabiedri G. Zemgalu raksturo kā politiķi bez godkāres, viņu neinteresēja karjera, G. Zemgals bija īsts ģimenes cilvēks – uzticams un gādīgs vīrs un mīļš tēvs saviem bērniem.

 

 

 

Izmantotā literatūra

Auziņš A. Gustavs Zemgals. – Rīga: Jumava, 2006. – 127 lpp.

Latvijas Valsts svētuma zīmes. – Rīga: E.Melngaiļa Tautas mākslas centrs,1998. – 179 lpp.