Šogad aprit 60 gadi, kopš Latvijas tauta piedzīvoja 1949. gada 25. marta izvešanas šausmas. Atminoties tā laika notikumus, mūsu pilsētā notiks vairāki atceres pasākumi, bet Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītavā ir sagatavota izstāde.

Īss ieskats vēsturē

      Latvijas iedzīvotāji staļinisko deportāciju pirmo reizi pieredzēja 1941. gada 14. jūnijā, kad uz Gulaga nometnēm un Sibīrijas specnometinājuma vietām tika aizdzīti 15424 cilvēki. Deportācija bija būtisks stimuls, kas veicināja lauksaimniecības piespiedu kolektivizāciju, un tai vajadzēja apspiest iedzīvotāju iespējamo pretošanos. Šo cilvēku liktenis bija izlemts 1949. gada janvārī Maskavā un februārī Rīgā.

      1949. gada 25. marta notikums mūsu tautas vēsturē ir kā viena vienīga melna svītra laika ritumā, kas cilvēkus ierāva baigā virpulī, pat atvarā. 1949. gada 25. marts ir viena no sāpīgākajām dienām Latvijas 20. gs. vēsturē, kad notika padomju varas organizēta un īstenota latviešu tautas iznīcināšanas un sanaidošanas akcija. Visas deportācijas akcijas bija ļoti stingri noteiktas no Maskavas. Tur viss bija reglamentēts – kad, cikos, no kurienes uz kurieni. No visām Baltijas valstīm 1949. gada 25.-29. martā tika izvestas 29873 ģimenes jeb 92204 cilvēki. No Latvijas tika deportētas 13504 ģimenes (45,2%), 42322 cilvēki. Kopumā Baltijas valstīs tika organizētas 118 „iekraušanas stacijas” (Latvijā – 55). Iedzīvotāji nemaz nenojauta, ka daudziem tās ir pēdējās dienas savās dzimtajās mājās, dzīvokļos, ka tālāk sāksies garš, moku pilns ceļš uz  Krievijas Tālo Austrumu novadiem, lielai daļai uz neatgriešanos. Nāve tautas nešķiro. Tā cilvēkus nešķiro arī pēc vecuma, sociālās piederības, aroda vai izglītības. Lopu vagonos tika aizvesti zemnieki, skolotāji, garīdznieki u. c. Izsūtītie tika iekārtoti darbos kolhozos, sovhozos, zelta ieguves rūpniecībā, kokmateriālu sagatavošanas uzņēmumos. Nometinājuma vietās tika organizētas speckomandantūras, visi izsūtītie ņemti uzskaitē, un visiem noteikts stingrs režīms un administratīvā uzraudzība. Bet šī „speciālā uzdevuma” īstenotājus par „godam paveiktajām deportācijām” gaidīja augsti apbalvojumi.

     Kad 1945. gadā sākās čekas aresti, bet 1949. gada 25. martā – deportācija, cilvēku apziņā folklorizējās J. Klīdzēja smeldzīgā dziesma „Brūnacīte”. To dziedāja svešumā, domājot par tiem, kas palika mājās: