Foto: www.rezeknesbiblioteka.lv

     Atzīmējot Starptautisko dzimtās valodas dienu, kas tiek svinēta 21. februārī, Rēzeknes Centrālā bibliotēka (RCB) 2018. gada 23.  februārī  aicināja uz pasākumu “100 valodas kļūdas. Korektoru stāsti un profesijas noslēpumi”. Uzklausītie grāmatu un avīžu labotāju stāsti ir daļa no šogad bibliotēkas īstenojamās aktivitātes “100 stāsti Latvijai”.

 

     Šajā dienā ikkatrs tika aicināts domāt par savu dzimto valodu, tās kopšanu un saglabāšanu. Bibliotēkas apmeklētāju uzmanībai tika piedāvāts stends “Iepazīsti korektora profesiju” ar uzziņu materiāliem, kā arī karikatūras no Jāņa Kušķa un Dzintras Paegles grāmatas “Kā latvietis runā?”. Tāpat bija izprintētas dažādas virtuālajā vidē pašlaik klīstošās valodas kļūdas un aizdomāties liekoši citāti.

 

     Bibliotēkas aicinājumam pastāstīt par korektora darbu atsaucās vien daži šī amata pratēji Rēzeknē. Par avīžu un grāmatu labošanu pastāstīja Latgales Kultūras centra izdevniecības vadītājs (jau kopš 1990. gada) Jānis Elksnis, kurš patiešām ir izcilākais Latgales poligrāfiķis.

 

     Savā pieredzē tekstu koriģēšanā dalījās filoloģijas maģistre Skaidrīte Svikša, kura savulaik bijusi korektore “Vietējā Latgales Avīzē” un kuru ilggadēja pieredze kā grāmatu korektori un redaktori saista arī ar LKC izdevniecību. Atmiņās par korektores darbu dalījās arī pašreizējā RCB Informācijas tehnoloģiju nodaļas vadītāja Anna Romanovska, kura studiju laikā strādāja par korektori “Vietējā Latgales Avīzē”.

 

     Interesantas un vērtīgas atziņas par korektora darbu atklāja pašreizējā Rēzeknes pašvaldības laikraksta „Rēzeknes Vēstnesis” krievu tekstu korektore Irina Vaļiuļina. Tāpat ar labu vārdu tika minēta korektore Tatjana Dobrovoļska, kura pēc izglītības esot inženiere, bet ar ļoti labu krievu valodas izjūtu, dzīvesgudra sieviete, telefonsarunā viņa novēlējusi visiem kopt katram savu valodu un cīnīties pret tiem, kas to mēģina piesārņot. Tika nolasīti arī Tatjanas minētie kuriozi no korektora darba dzīves.

 

     Jānis Elksnis pastāstīja, ka korektoram gramatika jāpārzina ļoti augstā līmenī, darbā jāizmanto rokasgrāmatas. Izdevniecības korektoram jāstrādā ar manuskriptu, pirms tas tiek dots drukāšanai, bet pēc salikšanas korektoram atkal jāpārbauda kļūdas: “Protams, ir lielas atšķirības tagadējā korektora darbā, salīdzinot ar kādreizējo, jo agrāk, saliekot tekstu ar metāla burtiem, radās dažādas tehnikas kļūdas. Korektoram vajadzēja labi pazīt burtu garnitūras, lai varētu atzīmēt teksta novilkumā iemaisījušos svešas garnitūras burtus, bojātus burtus, salikuma tehniskās kļūdas, kas pēc tam burtlicim būtu jānovērš jau gatavā iespiedformā.”

 

     Grāmatizdevējs pastāstīja par piecām burtu grupām, kuras izmanto grāmatu salikšanā. Viņš uzsvēra, ka korektoram tekstā būtu jālabo tikai gramatiskās kļūdas – pieturzīmes, vārdu kārtība teikumā, neiejaucoties pašā teksta saturā. (Krietni atšķirīgāka pieredze bija laikrakstos strādājušajām korektorēm.) J. Elksnis atcerējās arī savu pirmo korektora darba uzdevumu, mācoties poligrāfijas skolā, kad “ar roku” esot salicis paša vārdu un uzvārdu.

 

     Irina Vaļiuļina pastāstīja, ka šī profesija ir ļoti interesanta un tajā pašā laikā sarežģīta. Pirmkārt, grūti paņemt atvaļinājumu, jo nav profesionālu korektoru, kas šo darbu veiktu. Viņa atzina, ka kļūdu kļūst vairāk, bet tam ir savs skaidrojums: mūsdienās cilvēki steidzas, viss notiek ātri, arī darbs ar datoru notiek ātri un “burti lido”.

 

     Šis darbs prasa lielu uzmanību, jāpārbauda ne tikai kļūdas, bet arī fakti. Irina uzsvēra, ka savā darbā izmanto vārdnīcas, rokasgrāmatas un citu uzziņu literatūru. Viņa atzina, ka šī profesija paplašina redzesloku, jo teksti ir par dažādām nozarēm, visā jāprot orientēties.

 

     Anna Romanovska atcerējās, ka par korektori laikrakstā “Vietējā Latgales Avīze”, būdama Rēzeknes Augstskolas filoloģijas studente, sākusi strādāt 1999. gadā. Viņa bijusi pirmā šīs avīzes korektore un nostrādājusi tajā nepilnus trīs gadus. Tinot atmiņu kamolu, viņa pastāstīja, ka pirmo avīzes numuru labojusi, sēžot uz soliņa pagalmā, jo kabineta un savas darba vietas viņai sākumā neesot bijis. Anna atcerējās, ka tajā laikā viņas korektora darba vērtētājs esot bijis Jānis Elksnis, bet viņš pasākumā atzina, ka Anna esot labi strādājusi, un tas ir augsts novērtējums. 

 

     Savukārt Skaidrīte Svikša pateicās Elkšņa kungam, sakot, ka visu, ko zina, esot iemācījusies tieši pie viņa izdevniecībā. Viņasprāt, korektora profesija ir no tām, par kuru nozīmību cilvēki neaizdomājas un bieži vien neuztver nopietni: “Protams, viss atkarīgs no profesionalitātes, attieksmes pret savu darbu, jo arī korektori ir dažādi. Jebkurā gadījumā tas ir tekstu ravētājs, kuram jābūt interesei par savu valodu.”

 

     Korektore atzina, ka “jaunības aizrautībā” kādreiz labojusi tā, ka gandrīz bijis jāpārraksta autora teksts, tomēr – tas izlutina rakstītājus, jo sāk paļauties, ka var rakstīt kā pagadās, gan jau korektors izlabos. Tāpat Skaidrīte uzsvēra, ka mūsdienās korektoram palīgā nākuši datori, jo ir programmas, kurās autors var redzēt tekstu labojumus un tos akceptēt vai noraidīt, nav jāstrādā kā agrāk, kad vispirms ticis labots uz lapām un citam cilvēkam bijis jālabo datorā, tad atkal jāprintē un jāsalīdzina labojumi.

 

     Pasākuma apmeklētāji varēja iejusties īstu korektoru lomās, proti, viņiem tika iedots  neliels teksts, kurā bija jāizlabo kļūdas. Jaunieši saskaitīja pat 26 kļūdas vienas rindkopas tekstā! Pasākuma noslēgumā visi uzrunātie atzina, ka korektora darbs ir ļoti sarežģīts, jaunieši teica, ka viņi tagad saprot savus latviešu valodas skolotājus, kuriem diendienā nākas labot mājasdarbus un domrakstus.

 

     Interesanti bija uzzināt, ka grāmatu manuskriptus labo ar melnu tinti, nevis sarkanu, bet avīzēs teksti vispirms tiekot laboti datorā, tad lasīti uz papīra, bet pirms drukāšanas caurskatīti vēlreiz. Un, ja grāmatā labošana var ievilkties, tad avīzē korektoram jābūt operatīvam, jo režīms ir strikts.

 

     Paldies Jānim Elksnim, Skaidrītei Svikšai, Annai Romanovskai, Irinai Vaļiuļinai un Tatjanai Dobrovoļskai! Pateicoties korektoriem, grāmatas, avīzes un laikrakstus mēs lasām skaistā un tīrā valodā! Cienīsim šo profesiju un cilvēkus, kuri patiešām ir valodas sargi un to dara ik dienu, bieži vien paliekot ēnā!

 

     Aicinām iedziļināties citātā, kas klīst sociālajā tīklā Facebook! “Katram, kurš nevēlēšanos rakstīt gramatiski pareizi pamato ar argumentu, ka neesam jau latviešu valodas stundā, novēlu satikt ķirurgu, kurš, viņu operējot, teiks: “Kāpēc gan precīzi griezt un šūt? Neesam jau šūšanas kursos.”” Sargāsim un kopsim savu valodu, jo tas jādara ne tikai korektoriem, bet mums katram savā ģimenē, ikdienas sarunās un darbā!

 

     Pasākuma fotogaleriju skatieties šeit.