Olūts 5, 1943
Laikmetiem, izdošanas vietām, veidotājiem un autoriem mainoties, cīnoties ar dažādām grūtībām 70 gadu garumā, latgaliešu literatūras almanahs „Olūts” ir spējis noturēties un turpina savu ceļu pie lasītāja.
Pavisam nesen tika iespiests 2013. gada izdevums, kura prezentācija Rēzeknes Centrālajā bibliotēkā notiks 2. augustā, bet šajā rakstā ielūkosimies almanaha lappusēs, sākot no pašiem pirmsākumiem – no 1943. gada.
„Raksteisim, laseisim, lai naapseikst Latgolas olūts!” (M. Nizinska.)
Rakstu krājums „Olūts” sāka iznākt V. Loča izdevniecībā 1943. gada sākumā, rudenī izdevniecība laida klajā nedēļas avīzi „Latgolas Bolss”, vienlaicīgi tika drukātas arī grāmatas. Laika posmā no 1943. gada jūnija līdz 1944. gada februārim izdevniecība laida klajā sešus rakstu krājumus.
„Olūts” iznāca V. Lōča virsredakcijā, literārais redaktors bija N. Trepša, zinātniskais – B. Brežgo. Tā saturu veidoja daiļdarbi (dzejoļi, stāsti, tēlojumi, lugas, romānu fragmenti), raksti, pētījumi un recenzijas. Pirmie kara laika Olūti iznāca 4 000 eksemplāros, tajos tika pārstāvēti visi literatūras žanri, tika maksāti honorāri, un izdevums guva plašu lasītāju atsaucību.
„Olūts 1” (Daugavpils, 1943)
Latgales dziesmu svētku laikā sāk iznākt rakstu krājumu sērija ar nosaukumu „Olūts”. Tā jau ir paspējusi kļūt par jaunākās latgaliešu literatūras mugurkaulu un mēģina izveidot savas tradīcijas. Parasti rakstu krājumu iesāk ievadraksti, tad seko stāsti un dzejoļi, pēc tam plašāki zinātniski apcerējumi, beidzot kritika un recenzijas. Pirmajā krājumā debitē 23 autori ar 70 darbiem. Tiem ir pievienojies mākslinieks J. Deļvers ar savu rasējumu „Pēc dorba”. No rakstniekiem vairāk izceļas N. Neikšanīts ar savu lugu, no dzejniekiem – A. Pelēcis, A. Eglōjs u. c. Naaizmērstule pārsteidz ar savu garu un stilu stāstā „Leigū naktī”. Galvenās tēmas – Latgale, tās daba, mīlestība, sadzīve.
„Olūts 2” (Daugavpils, 1943)
Otrajā krājumā ir 25 autoru 96 darbi. Viņu balsis ir dažādas un reizē arī dziļas katra savā īpatnībā. Īsais un mazais Naaimērstules darbs „Žyužōneite” ir lielisks un parāda autores īstās dotības un talantu, kas nodrošina viņas neizdzēšamu vietu Latgales rakstniecībā. M. Andžānes dzeja ir kaut kas īsts, neviltots, kvēls un dziļi latgalisks, un tieši tāpēc lasītājs mīl rakstnieci. Viņai ļoti labi padodas arī stāsti: labs bērnu stāstu paraugs ir „Olūtā” ievietotā „Kaču draudzine”. M. Skuja savos sonetos izlej visu rūgtumu, kāds ir vientuļai un salauztai dvēselei.
Madsolas Joņa stāsts „Apkolpōtōjs” – daudzkārt cilātās tēmas jauna variācija. P. Prikuļa „Škaplernīks Rapeļs” – stāsts ar svaigu un jaunu tematiku, kurā apvienojas viņa stāstnieka un raksturotāja spējas. N. Murāns stāstā „Lemess” ka parasti vairāk lūkojas rakstura pinumos un kavējas pie personāža pārdzīvojumu attīstības. Vēl var atzīmēt divas L. Latkovska humoreskas, V. Seiles atmiņas par 1943. gadu, V. Terenkoviča un prof. B. Brežgo rakstus, kā mākslas pielikumu – V. Kalvāna gleznu „Latgolas ainova”.
„Olūts 3” (Daugavpils, 1943)
Tā kā arī bērni bieži lasa „Olūtu”, krājumā ievietota Ziemassvētku luga. No zinātniskājiem darbiem ir jāatzīmē prof. B. Brežgo raksts „Zemnīku breivlaisšona Latgolā pyrms dzimtnīceibas atceļšonas”. Trešā „Olūta” labākie pārstāvji: stāstnieks N. Murāns („Sovā Īgotnī”, „Zaglis”), L. Latkovskis („Skrūders pīguļā”), Fr. Murāns („Dzeives olkas”, „Vai zini”), Naaizmērstule („Nōtreite”), M. Andžāne („Puisāns ar kozu”), Madsolas Joņs un N. Neikšanīts, A. Eglojs („Jau Tovūs dōrzūs”, „Rudiņa dīnā”), P. Prikulis, kā mākslas pielikums – Latgales Māras attēls.
„Olūts 4” (Daugavpils, 1943)
25 latgaliešu rakstnieki un zinātnieki atkal parādja savus jaunākos panākumus. M. Andžānes „Orōjdāls” ne bez pamata likts krājumā pirmajā vietā – ar gaišu ideālistes skatu viņa ir ieskatījusies Latgales dzīvē un tās cilvēku dvēselēs. Vēl krājumā ir otrs rakstnieces darbs „Lalsteigola”. N. Murāns stāstā „Tekles kundzes atvalinōjums” pievērš uzmanību problēmai, kuras atrisinājumā var apgalvot, ka kuplas latgaļu saimes uz nabadzīgas zemes ir laimīgākās un iekšēji bagātākas nekā pārtikušie un izglītotie bezbērnu cilvēki pilsētā.
Daudz meistarīgu sonetu ir M. Skujai – vēl arvien izmisuma un dzīves sāpēm pilni. M. Andžānes labākie dzejoļi arvien saistās tikai ar Latgales motīviem – „Latgolā driči zīd”, „Sešas mōsas”. Fabulistu vidū – L. Latkovskis un J. Silkāns. Krājumā nobeigumā – vērtīgais prof. B. Brežgo raksts par Latgales katoļu klosteriem un baznīcu skolām.
„Olūts 5” (Daugavpils, 1943)
Lasītājus sagaida kupls Latgales kultūras darbinieku veikuma pūrs. Krājumā atrodami 3 M. Andžānes dzejoļi un 2 prozas darbi. Viņas „Bērzs” latgaliešu literatūrā ir īsts šedevrs, jo rakstniece zem bērza aizved tēvu ar meitu un pūra bērzs kļūst par simbolu latgaļu cilts sīkstumam un izturībai. Citāds ir „Liktiņa kristceļu” autors F. Murāns.
Pelnītu atzinību ir saņēmis J. Klīdzēja „Zalta kristeņš”. Skaistus tēlus tautas rakstura galerijas mākslinieciski vienkāršiem līdzekļiem rāda iemīļotā vecākas paaudzes rakstniece Naaizmērstule savā darbā „Vysta”. A. Garanča piecrindās uzrakstītā dzeja ir rāma un nosvērta. Kaut gan dzimtenes skaistuma apdziedājums ir autora personiskais redzējums, lasītājiem tas ir dārgs un patīkams. Zinātniskajā krājuma daļā – B. Brežgo, L. Latkovskis, V. Vonogs. L. Tomašicka skulptūra „Ganeņš” – kā mākslas pielikums.
„Olūts 6” (Daugavpils, 1944)
Šajā rakstu krājumā ir publicēti 24 autoru 89 darbi, lielākā daļa – dzeja. D. Greča „Zemnīka dāla sonets” ir skaistākais dzejolis „Olūtā”, pats autors ir izteikts liriķis. M. Andžānes liriskais pārdzīvojums nāk pats ar savu formu. Kā lēna upe tek A. Garanča dzeja par dzimteni, bez lielām kaislībām un saviļņojuma, kas vislabāk raksturo viņa garās un apsvēruma pilnās rindas.
Starp citiem autoriem – Madsolas Joņa „Dzimtenes straume”, O. Rupaiņa „Mōtes laime”, L. Latkovskis, J. Myglāns. N. Neikšanīša kuplais fabulu skaits no jaunā krājuma „Cīmūs pi Aisopa” papildina dzejas rindas. Patiesā, krāšņā un daudzveidīgā Latgale atklājas šādos darbos: N. Murāns „Tāva sāta”, N. Neikšanīts „Cīmūs pi Akmiņa”, J. Klīdzējs „Skūlōtōja Kaļvāne”, M. Andžāne „Akmiņu saruna”, K. Plencinīks „Bēgļi”, V. Zepa „Trejs sasatikšanas”, L. Latkovskis „Zalta slūta”, Madsolas Joņs „Andriva nakts sapnis”. Zinātniskajā daļā B. Brežgo, B. Spūļa un M. Bukša darbi. P. Glaudāna „Pi ūstas” – kā mākslas pielikums.
Latviešu pašpārvaldei apkarojot latgaliešu grāmatu izdošanu ar ģenerāļu O. Dankera un R. Bangerska rīkojumu izdodas aizliegt latgaliešu avīzi ne tikai Daugavpilī, bet vēlāk arī ārpus Latgales – pārējā Latvijā. Līdz ar to 1944. gada 17. jūlijā V. Loča izdevniecība pamet Daugavpili, bet septembra beigās redakcija un izdevniecība kopā ar Rīgas spiestuves darbiniekiem dodas trimdā uz Vāciju. Dzimtenē paliek drukai atļautie un iespiešanai sagatavotie „Olūta” 7. un 8. krājums un citas grāmatas latgaliešu valodā.
„Olūts 7” (Neietinga, 1947)
Trimdā iznāk pēdējais numurs V. Loča, A. Rupaiņa un L. Latkovska redakcijā. Septītais rakstu krājums ir saturiski daudzveidīgs, lielākā daļa daiļdarbu tapusi vēl Latvijā. Pieminami – M. Andžānes „Reinai”, K. Stroda „Jubileja”, N. Murāna „Pusmōsa nu Latgolas” u. c. „Olūts” turpina publicēt literatūrzinātniskus apcerējumus un kultūrvēsturiskus rakstus. Šajā numurā –M. Bukša „Laikmeteigais un vispōrciļvēceigais J Klīdzēja stōstūs” un raksts par O. Rupaiņa drāmu „Kod pyrmī gaili dzīdōja”, O. Rupaiņa recenzija par N. Neikšānīša fabulu krājumu „Cīmā pi Aizopa”, N. Neikšānīša vērtējums par F. Murāna poēmu „Ilgu zeme”, L. Latkovska apcerējums „Myusu vītu vōrdi”.
„Olūts 8” (Rēzekne, 1992)
„Olūta” izdošana trimdā bija apstājusies, tā atjaunošanu ierosina Latgales Kultūras centra (LKC) izdevniecības literārā padome – A. Vējāns, A.S tafecka, prof. P. Zeile, S. Saušs, L. Leikuma, J. Kursīte u. c. –, un 1992. gadā dienas gaismu ierauga astotais laidiens. Tas iznāk tieši pirmā Pasaules latgaliešu saieta priekšvakarā. Iesniegto literāro darbu ir bijis daudz – dzeja, stāsti, noveles, literatūrkritikas un zinātniskie raksti, bet trūcis līdzekļu izdošanas procesam.
Par almanaha sponsoru turpmāk kļūst Ventspils uzņēmējs J. Blaževičs. Kaut gan „Olūts” dod iespēju publicēties autoriem iesācējiem, diemžēl vecākās paaudzes autoru saime sarūk, bet jauno rakstītāju pamaz un tie vairāk raksta dzeju, nevis prozu.
„Olūts 9” (Rēzekne, 1999)
Ilgi gaidīto almanaha „Olūts” devīto numuru sastādījuši A. Vējāns, P. Zeile, redaktori – L. Leikuma un V. Valeinis. Proza, dzeja, D. Varslavānes garstāsta „Timseņa ausa…” nobeigums, V. Trenčas-Straujōs „Autobiografiskais stōsts”, stāstnieka J. Graša debija, V. Valeiņa „Franča Trasuna dzeja” un P. Zeiles „Literatura Latgolys periodikā kara godūs (1941–1944)”, atmiņas u. c.
„Olūts 10” (Rēzekne, 2005)
2005. gada latgaliešu grāmatu saimei ir pievienojies literatūras almanaha „Olūts” desmitais laidiens. (2004. gadā LKC izdevniecība izsludināja īso stāstu konkursu – almanaham tika atlasīti 24 sacerējumi.) Konkursam iesūtītos darbus vērtē latgaliešu literatūru pārzinoša, kompetenta žūrija: J. Kursīte, A. Stafecka, A. Vējāns, P. Zeile un J. Elksnis. Desmitajā laidienā var atrast gan pazīstamu, gan nepazītu autoru darbus. To vidū – D. Varslavāne, A. Vējāns, O. Kūkojs, O. Slišāns, O. Matvējāns, A. Babre, V. Dzērvinīks, J. Pastors, L. Seiksta-Deksne, D. Skrauča, L. Razgale u. c.
„Olūts 11” (Rēzekne, 2006)
Divi nākamie „Olūti” seko viens otram bez pārtraukuma. Vienpadsmitajā almanahā E. Tjarve meklē ne tikai jaunus motīvus savai dzejai, bet mēģina izveidot veselus oriģinālus dzejas ciklus – dzejoļu „vainagus” ar kādu caurviju domu (11.,12. un 13. „Olūtā”).
„Olūts 12” (Rēzekne, 2007)
Šajā laidienā ir 33 autoru darbi – dzejoļi, kritiskie raksti un filozofiskie apcerējumi. Darbu saturs, mākslinieciskais līmenis un autoru sastāvs liecina par latgaliešu literatūras potenciāla pieaugšanu. 12. „Olūtā” ir ievietotas Jēkabpils mākslinieces A. Karlsones grāmatu zīmes (ex libris), kas veltītas Latgales literatūras un kultūras darbinieku piemiņai. Mākslinieks J. Svenčs noformējis almanaha vāku, kuram izmantota gleznotājas D. Staprēnas glezna „Staburags”.
„Olūts 13” (Rēzekne, 2008)
Šajā laidienā īpaši izceļas P. Līpiņa plaša atmiņu cikla sākums par 19. gs. beigu Latgali – piesaista ne tikai izzinošais materiāls, bet arī brīvā, asprātīgā un bagātā valoda.
„Olūts 14” (Rēzekne, 2009)
„Olūts 15” (Rēzekne, 2010)
15. almanahs veltīts Rēzeknes 725 gadu jubilejai. Tā izdošanu atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rēzeknes pilsētas dome un uzņēmējs J. Blaževičs. Lasītājus sevišķi priecē divas lugas: K. Jokstes joku luga „Klepernīku pogosta zvaigzne” un A. Rancānes dramatiskā mistērija no mūsdienu Latgales dzīves „Madaunīki”. Dzejas rindu pārstāvji: E. Tjarvei seši dzejoļi bez nosaukuma, taču katrs kā likteņstāsts, J. Keiča dzejā skan gan Pagātnes, gan mūsdienu Latgale, N. Dimanta oriģinālie dzejoļi piesaista ar reliģiskajiem motīviem. Dzejas formā centušies izteikties arī vairāki citi autori. Spēcīgākais un sirsnīgākais no prozas: A. Zujas „Kōzas”, L. Razgales „Atradīņs”, A. Babres „Liktiņa grōmotas lopa”, I. Keišas un J. Blaževiča tēlojumi. Jāpiebilst, ka almanahā publicētie darbi piedalījās literāro darbu konkursā un LKC apbalvoja vairākus autorus.
„Olūts 16” (Rēzekne, 2011)
16. laidienā īpaša nodaļa veltīta J. Gaigalam (80. dzimšanas diena). Sīkāk par mākslinieku stāsta Latgales Kultūrvēstures muzeja Mākslas nodaļas vadītāja I. Dundure, paša mākslinieka vietā labāk runā 12 krāsainas viņa gleznu reprodukcijas: „Vacī Rēzeknes nomi”, „Latgolas zemnīka sāta” u. c. Kā vienmēr priecē laikraksta „Rēzeknes Vēstis” pastāvīgās autores L. Razgales stāsti, arī K. Jokstes luga. Patīkami satikt jau zināmus autorus – D. Varslavāni, I. Keišu, R. Spaitānu. Savu neatkārtojamu redzējumu piedāvā J. Keičs, L. Rakickis, J. Trūps, L. Seiksta-Deksne.
„Olūts 17” (Rēzekne, 2012)
17. laidiens nācis klajā, pateicoties uzņēmēja J. Blaževiča, Rēzeknes Domes Kultūras pārvaldes un Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālajam atbalstam. Prozas lasītājus sagaida D. Varslavānes garais stāsts „Laksteigola – pavasara putns”, S. Žukova „Teiksma par Francijas imperatoru”, I. Keišas dzeja prozā. Dzejas cienītājus uzrunā N. Dimants, I. Urtāne, E. Tjarve, J. Trops, V. Voguls, L. Rakickis, L. Liepdruviete u. c. autori.
„Olūts 18” (Rēzekne, 2013)
18. laidiens vēl pavisam svaigs un pēc tipogrāfijas smaržojošs gaida savus lasītājus, tajā varēs iepazīties ar 22 autoru veikumu – dzeju, prozu un apskatiem/apcerējumiem.
Ar Rēzeknes Centrālās bibliotēkas starpniecību „Olūtu” un citas LKC izdevniecības grāmatas dāvinājumā no izdevēja bez maksas saņem visas Latgales pašvaldību bibliotēkas.
Šis raksts sagatavots, balstoties uz grāmatās (M. Bukšs „Latgaļu literaturas vēsture” (1957), „Olūts 8” (1992), I. Salceviča „Gadsimts latgaliešu prozā un lugu rakstniecībā” (2004)) un periodiskajos izdevumos („Bibliotēku Pasaule”, „Dzeive”, „Ef-Ei Avīze”, „Latgolas Bolss”, „Rēzeknes Vēstis”, „Vietējā Latgales Avīze”) publicētajiem materiāliem.
