Foto: www.rezeknesbiblioteka.lv

     Vēl mēģinot ielēkt aizejošā Dzejas mēneša vilcienā, Rēzeknes Centrālajā bibliotēkā lasītājiem un dzejas mīļiem 27. septembrī bija iespēja tikties ar Lazdukalna pagasta (Rugāju novads) novadpētnieku, literātu un tulkotāju Leonardu Rakicki.

 

     L. Rakickis ir pētījis poļu muižnieku Benislavsku dzimtas vēsturi no tās saknēm Polijā, sarakstoties ar Polijas arhīviem un privātpersonām, kā arī apzinot Benislavsku dzimtas pēcnācējus tepat Latvijā. Pasākumā bija iespēja daudz ko uzzināt par pirmo Latgales dzejnieci Konstanci Benislavsku (1747–1806), kas ir cēlusies no poļu muižnieku Riku (Ruck) dzimtas. Riki, starp citu, ir nodibinājuši arī Viļānu klosteri. No L. Rakicka aizraujošajiem stāstiem varēja uzzināt, ka, vēl jauna meitene būdama, Konstance darbojusies klosterī, kur galvenais princips bijis – strādā un lūdzies. Lūgšanas nozīme atspoguļojas arī viņas dzejā.

 

 

 

     Ļoti jauna Konstance  apprecējusies ar Inflantu galma galda meistara Gedeona Benislavska dēlu Pēteri, kura dzimtai piederējušas vairākas muižas tagadējā Balvu novada teritorijā, kā Bēržu un Zosulu. Nav precīzi zināms, cik ilgi Konstance pārvaldījusi Zosulu muižu un tajā dzīvojusi, bet zināms, ka laulības dzīvē viņa dzemdējusi divdesmit divas reizes, taču izauguši tikai astoņi bērni – divas meitas un seši dēli. Visus māte stingri audzinājusi un nevienam žagarus neesot žēlojusi. Meitas esot apprecinājusi pret viņu gribu. Audzinot kuplo bērnu pulciņu un priekšzīmīgi pārvaldot muižu (nav skaidrs, kāpēc to nav spējis veikt pats Pēteris), Konstance atradusi laiku, lai izlasītu daudz grāmatu dažādās valodās. Viņa lasījusi klasiķus teologus, askētus.

 

 

     K. Benislavskas sarakstītās dzejas jeb dziesmas izdotas vienīgajā grāmatā ar nosaukumu „Pieśni sobie śpiewane…” („Sev dziedātās dziesmas”). Grāmata iespiesta Viļņā 1776. gadā. Par Konstances dzejas nozīmību liecina tas, ka šī grāmata gandrīz pēc 200 gadiem, 1958. gadā, Polijā izdota no jauna. Viņas dzejas paraugi iekļauti vairākos Polijas nacionālās dzejas izdevumos. Ilgu laiku šī dzeja nav bijusi tulkota ne latviski, ne latgaliski, kaut gan tai ir paliekoša nozīme mūsu novada kultūrvēsturē. Pateicoties L. Rakicka interesei, pirmie no poļu valodas latgaliski tulkotie K. Benislavskas dzejas fragmenti iekļauti izdevumā „Tāvu zemes kalendars 2008”.

 

Neliels fragments no atdzejojuma:

„Ak, Dīvs, jel paleidzi, braucu es pi Tevis,
Ak, lyudzu, jo bez Tova paleiga debesīs naradzu sevis.
Jau, jau vieji ap golvu maņ grīžās.
Cik rībeigi izaver pasauļs, kas puorlīku grezneibā škīžās…”

 

     K. Benislavskas dzejā galvenokārt atspoguļojas reliģijas tēma. Un, kā uzsvēra L. Rakickis, tā ir „spovede, lyugšona un katehisms vīnlaiceigi”. Dzejas pasākumā tika lasīti arī vēl nepublicētie atdzejojumi no krājuma „Pieśni sobie śpiewane…”.

           

 

     Jāpiemin, ka L. Rakickis ir ne tikai novadpētnieks un atdzejotājs, bet arī pats raksta dzeju, stāstus un apcerējumus. Tie ir publicēti izdevumos „Olūts”, „Tāvu zemes kalendars” un presē. Dzeju L. Rakickis sācis rakstīt K. Benislavskas ietekmē, tuvs viņam ir arī krievu dzejnieks N. Ņekrasovs. L. Rakicka dzejai raksturīga reliģijas tēma, aicinājums turēties pie Dieva, dzīvot pēc baznīcas baušļiem:

„Sūpluok pi Dīva, sūpluok pi katuoļu bazneicys turīs!
Kaut vyss, kas sasnāgts beja, – jiuk
Un sapņuotī sapni un plāni – bryuk,
Bet turīs!”

 

Dzejā redzams arī sadzīvisku reāliju atspoguļojums:

„Nu sova traktora kabinis Doņs lapni nūsavēre iz sābrim…
Te vazums pieški dasagryude pi linejis elektrovodim:
Sasaskuore vodi, dzierkstelis lidova ar jūni –
Mirklis, un sīna vazums jau puorjimts ar guni…”

 

     Interesanti, ka balādei „Dzīsme par traktoristu”, kā pats autors stāsta, galveno personāžu – traktoristu Doņu – viņš ir aizņēmies no sava „sābra” literārajā almanahā „Olūts” Izidora Krūgaļauža. Savukārt Strūžānos dzīvojošās rakstnieces Leokādijas Razgales rosināts, sācis rakstīt stāstus. Stāstos esot paša pārdzīvojumi, dzīvē sastaptie cilvēki un notikumi. Varbūt kāds arī sevi atpazīs, jo Leonarda kungs par sevi saka tā: „Es nabraucu ar mašynu, ejmu ar kuojom, napaīšu pīninei garom…”

 

    Gribas vien piebilst, ka L. Rakickim, pa Latgales novada ceļiem staigājošam novadpētniekam, vienmēr atradīsies laiks, lai tiktos ar novadniekiem, lai vienu pēc otras atvērtu novada vēstures lappuses.