Foto: www.rezeknesbiblioteka.lv
Piedaloties Latvijas Nacionālās bibliotēkas iniciēto pasākumu ciklā “Latviešu grāmatai – 500” un izceļot 2023. gada tēmu (grāmatu un ideju izplatīšana un izdošana), 14. jūlijā Rēzeknes Centrālā bibliotēka aicināja ikvienu interesentu izzināt ar grāmatniecību un lasīšanu saistīto Rēzeknē un doties izzinošā pastaigā pa Rēzeknes “lasāmvietām”. Pastaigas laikā bija iespēja doties uz vietām, kur reiz darbojusies bibliotēka, kā arī uzzināt par tipogrāfijas un izdevniecības vēsturi un šodienu.
Rēzeknē apriņķa bibliotēka uzsāka darbu 1944. gada novembrī Kuldīgas ielā 6. Bibliotēkā sākumā strādāja vien divas bibliotekāres. Krājums sastāvēja no dažiem desmitiem pašu bibliotekāru savāktu grāmatu un frontes brošūru. Pirmajos darba gados bibliotēku apmeklēja pārdesmit aktīvi lasītāji. Pirmā bibliotēkas vadītāja bija Agafija Parfenova, pirmā bibliotekāre – Darja Pilinska (Sedova). Kopš 1945. gada 5. janvāra bibliotēka sāka saņemt periodisko literatūru un iespieddarbus, kurus piegādāja Rēzeknes un Rīgas grāmatu veikali.
1946. gadā bibliotēka no Kuldīgas ielas pārcēlās uz Padomju ielu 3 (tagad – Brāļu Skrindu 3), kur Kultūras nama otrajā stāvā tā darbojās turpmākos 17 gadus. 1947. gadā par bibliotēkas vadītāju kļuva Klaudija Krilova. Tikai 1960. gadā bibliotēkā tika ieviesta jauna lasītāju apkalpošanas forma – atklāta pieeja grāmatu krājumam. Līdz šim bibliotēka savus lasītājus ar grāmatu krājumu iepazīstināja tikai ar katalogu, bibliogrāfisko apskatu un grāmatu izstāžu palīdzību. Notika literārie vakari, kultūras pasākumi. Sevišķu lasītāju interesi radīja pirmais mutvārdu žurnāls, kurš vēstīja par jaunākajām grāmatām, par latviešu prozaiķu un dzejnieku daiļradi, par deju vēsturi u. c. Tā kā 60. gados ēkā atradās arī kinoteātris, rēzekniešus, kas bija atnākuši noskatīties jaunu filmu, aicināja līdz seansa sākumam uzkavēties lasītavā, kur varēja saņemt žurnālus, laikrakstus, brošūras, bija arī abonements. 1963. gadā bibliotēka saņēma jaunas telpas Padomju ielā 17 (tagad – Brāļu Skrindu 17).
1964. gadā bibliotēka pārcēlās uz Grāmatu namu tagadējā Brāļu Skrindu ielā 17, kur pirmajā stāvā bija izvietots grāmatu veikals, bet otrajā – pilsētas bibliotēka. Pirmajā stāvā 20. gadsimta 60. gados atradās grāmatnīca “Liesma”. Tā darbojās ēkā līdz pat jaunās ēras sākumam, kad tā pārcēlās uz Atbrīvošanas aleju 112, un kur atrodas arī tagad. Savukārt tās vietu Brāļu Skrindu ielas 17 atjaunotajā ēkā 2003. gadā ieņēma cits SIA “Alba” veikals divos stāvos – Biroja pasaule “Alba”. Bibliotēka Brāļu Skrindu ielas 17 ēkas telpās atradās līdz 2000. gada aprīlim. Šajā laikā bibliotēkā notika lasītāju konferences, pārrunas, skaļās lasīšanas pasākumi, grāmatu izstādes, poēzijas cienītāju pasākumi. No 1967. līdz 1973. gadam par pilsētas bibliotēkas vadītāju strādāja Lidija Dementjeva, bet no 1973. līdz 1986. gadam – Marija Šeikina.
1977. gadā republikā notiekošās tautas bibliotēku centralizācijas ietvaros trīs Rēzeknes pilsētas tautas bibliotēkas apvienojās, izveidojot vienotu Rēzeknes pilsētas centralizēto bibliotēku sistēmu. Rēzeknes pilsētas 1. bibliotēka kļuva par Rēzeknes pilsētas Centrālo bibliotēku. 1980. gadā lasītavā tika iedibināta tradīcija ievērojamu cilvēku jubilejām veltīt nelielas izstādes, kura, var teikt, ir saglabājusies līdz pat šodienai. 1986. gadā par bibliotēkas direktori kļuva Marija Nipere (tagad Sproģe). Bibliotēka turpināja attīstīties, notika dažādi pasākumi, parādījās arī grāmatu jaunumi, piemēram, 1989. gadā bibliotēkā bija pieejama garīgā literatūra.
Savukārt 1993. gadā pilsētā tika slēgta zinātniski tehniskās literatūras bibliotēka un Rēzekne palika bez tehniskās literatūras. Šajā laikā Rēzeknes Centrālās bibliotēkas lasītava kļuva par populārāko vietu – tika pasūtīti visi valsts centrālie, arī vairāki Neatkarīgo Valstu Sadraudzības izdevumi. Lasītavā brīžiem nepietika vietas – pie katra galda sēdēja pa trim lasītājiem. 1994. gadā bibliotēka nosvinēja 50 gadu jubileju. Piecdesmit gadu laikā tās krājums izauga līdz 73 288 dažādu iespieddarbu eksemplāriem, tai skaitā ir 2 870 skaņuplates. Arī darbinieku kolektīvs bija paplašinājies – bibliotēkā strādāja jau 12 bibliotekāres. Ik dienas bibliotēkā iegriezās ap 200 apmeklētāju, bet lasītāju skaits sasniedza gandrīz 5000. 90. gados bibliotēkā tika ieviesti jauni papildus pakalpojumi: kopēšana un nakts abonements. Radio „Ef-Ei” informatīvajā raidījumā „Tas ir interesanti” 1 reizi nedēļā skanēja bibliotēkas sagatavota informācija. Deviņdesmito gadu beigās, atrodoties grāmatnīcas „Liesma” ēkas otrajā stāvā, bibliotēkā kļuva bīstami strādāt un uzturēties. 68,5 tūkstošu grāmatu un arī periodikas spiediens uz grīdu septiņas reizes pārsniedza pieļaujamo normu. Lasītavā, kurā bija 24 vietas, dienā vidēji uzturējās 100 cilvēku. Tika nolemts bibliotēku pārcelt uz Latvijas pasta Rēzeknes nodaļas ēkas 2. un 3. stāvu.
Pēc vairāk nekā četru mēnešu lasītāju apkalpošanas darba pārtraukuma 2000. gada 9. jūnijā svinīgi tika atklātas pilsētas Centrālās bibliotēkas jaunās telpas Atbrīvošanas alejā 81/5, kur tā atrodas arī šodien. Atskaites dati pēc pirmajām 100 darba dienām jaunajās telpās parādīja, ka to laikā Rēzeknes Centrālajā bibliotēkā reģistrējušies teju 1 500 jauni lasītāji, savukārt bibliotēkas lasītavu un abonementu apmeklējuši tuvu 15 000 cilvēku.
Ar laiku bibliotēkas informācijas resursi kļuva pieejami internetā – tapa bibliotēkas tīmekļa vietne, pašā bibliotēkā bija pieejami datori, internets. 2001. gadā tika uzsākti automatizācijas procesi – darbs ar bibliotēkas informāciju sistēmu Alise, kura tiek izmantota arī šodien. Arī turamākajos gados pārējais darbs tika automatizēts, tika izveidots reģiona elektroniskais kopkatalogs, automatizēta grāmatu izsniegšana un saņemšana, aktīvi norisinājās bibliotekāru profesionāla pilnveide. 2009. gadā bibliotēka veiksmīgi piedalījās un vēl joprojām turpina darboties UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Stāstu bibliotēku tīklā. 2010. gadā tika atklāts Ārējās apkalpošanas punkts jeb Medicīnas bibliotēka 18. Novembra iela 41. Savukārt 2013. gadā bibliotēkas telpām mainījās īpašnieks un ēkā notika arī vērienīgs remonts. Kopš 2019. gada, rūpējoties par bibliotēkas attīstību, direktores amatā darbojas Ruta Suseja. Viena no inovācijām bibliotēkas darbā – pagājušajā gadā atklātais bibliomāts pie RCB ieejas. Ejot vienā solī ar laiku, bibliotēkas darbības un sadarbības spektrs bija un ir palicis plašs, – sākot no vietējām radošajām personībām līdz pat ārvalstu partneriem un organizācijām un dalībai dažādos projektos un iniciatīvās. Nākamgad bibliotēka svinēs skaistu 80 gadu jubileju.
Atbrīvošanas alejā 16, vēlāk savu atrašanās vietu mainot uz Atbrīvošanas aleju 5, 1942. gadā uzsāka darbību Rūpniecības direkcijas grāmatu tirdzniecības nozares 107. grāmatnīca, vēlāk saukta arī par Vispārējās tirdzniecības sabiedrības Latvijā Rēzeknes grāmatnīcu, kura pilsētas un apriņķa skolas apgādāja ar labām mācību grāmatām un skolas piederumiem. Tālaika grāmatnīcas vadītājs Jānis Bērziņš avīzei rakstījis, ka pēc veikala atklāšanas jaunpienākušo daiļliteratūru izķēra 15 minūtēs. Jānis Bērziņš arī devis savu ieguldījumu grāmatniecības nozarē – sācis viņš darba gaitas Latvijas Telegrāfa aģentūras “Letas” veikalā 1921. gadā. Vadījis Latgales izglītības kooperatīvu “Gaisma” Rēzeknē. Kooperatīvs dibināts 1924. gada 1. janvārī, par mērķi nosakot sabiedrības garīgās un materiālās labklājības veicināšanu, apgādājot to grāmatām, rakstāmlietām un mācību līdzekļiem, jo sevišķu vērību pievēršot skolu vajadzību apmierināšanai. Bija vadījis „Vapp'a” grāmatveikalu un pēc Vācijas armijas ienākšanas organizējis un vadījis Rēzeknes 107. grāmatnīcu. J. Bērziņš bija ļoti enerģisks grāmattirgotājs, kurš dzīves laikā pielicis pūles grāmatnīcu organizēšanai un vadīšanai Rēzeknē.
Nelielajā celtnē Atbrīvošanas alejā 67 Padomju Latvijas gados līdz 80. gadu beigām darbojās grāmatnīca “Pionieris”, vēlāk pēc remontdarbiem 1990. gadā tā atsāka darbību kā grāmatnīca “Senatne”, savukārt kopš 1992. gada šajā vietā darbojas Rēzeknes baptistu draudze.
Izdevējdarbībai Rēzeknē nozīmīga vieta šodien ir Baznīcas ielā 28. Šeit jau ilgu laiku koncentrējas dažādas ar izdevējdarbību un grāmatniecību saistītas iestādes un sabiedrības – vietējo laikrakstu redakcijas, piemēram, “Rēzeknes Vēstis”, “Панорама Резекне”, šeit atrodas arī Latgales Kultūras centra izdevniecība un tipogrāfija “Latgales druka”.
“Latgales Druka” pilsētā paradījās 90. gados, kad no Norvēģijas valdības Latvijai tika piešķirta moderna dāvana, lielākais dāvinājums Baltijā – vairāk nekā četrus miljonus dolāru vērta četrkrāsu drukājamā mašīna “Solna”, laikrakstu iepakojamās iekārtas un datortehnika. Rīgā šī dāvana neiedzīvojās, un ar laiku, 1994. gadā, tā atrada mājas Rēzeknē. Rēzeknes tipogrāfijas saimnieks Marks Bruzgulis, ātri noreaģējis uz pavērušos iespēju, organizēja telpas un ar kolektīvu uzsāka tipogrāfijas darba jauno cēlienu. Tika nodibināta SIA “Latgales Druka”, projektā uzreiz iesaistījās arī vietējie laikraksti “Rēzeknes Vēstis”, “Панорама Резекне”, arī citi Latgales rajonu laikraksti, piemēram, Balvu “Vaduguns”, Preiļu “Novadnieks”, vēlāk pievienojās arī Latgales Kultūras centra izdevniecība. SIA “Latgales Druka” ir veiksmīgi attīstījusies un darbojas pilsētā arī šodien.
Laikraksts “Rēzeknes Vēstis” pilsētā tiek izdots kopš 1944. gada augusta. Pēckara laikā, no 1944. līdz 1957. gadam, tas iznāca ar nosaukumu “Сталинский путь” (“Pa Staļina Ceļu”). Vēlāk laikraksts ir mainījis nosaukumus – “Заря” (1957-1962), “Знамя труда” (1962-1990), “Darba Karogs” (krievu versijā “Знамя труда”, 1990-1992). Kopš 1992. gada avīzes nosaukums ir “Rēzeknes Vēstis”, tagad tā iznāk divas reizes nedēļā – otrdienās un piektdienās latviešu un krievu valodā. Galvenā redaktore daudzus gadus ir Māra Nizinska, avīzē darbojusies arī tautā iemīļota rakstniece Plōciņu Mase – Anita Graudiņa. Krievu valodas izdevuma redaktore ir Gaļina Maslobojeva.
Savukārt “Панорама Резекне” sāka iznākt 1991. gada oktobrī. Arī šī laikraksta nosaukums ir mainījies. Sākumā tas bija “Реклама, объявление, информация”, laikraksts iznāca sestdienās, tas bija vien 4 lapas biezs. Vēlāk avīzes nosaukums bija “Субботняя газета для каждой семьи”, līdz 1993. gadā avīze ieguva nosaukumu “Панорама Резекне”. Šajā laikā avīze maksāja vien 3 santīmus, iznāca gan krievu, gan latviešu valodā divas reizes nedēļā. Šodien tā iznāk reizi nedēļā un tikai krievu valodā. Redakcijas valdes loceklis ir Valerijs Šindlers, redaktore – Jeļena Vlasova.
Baznīcas ielā 28 darbojas arī latgaliešu rakstniecībai nozīmīgā Latgaliešu Kultūras centra izdevniecība. To 1991. gadā dibināja un vēl joprojām vada Jānis Elksnis. Šeit tiek izdotas tādas kultūrvēsturiskas un literāras gadagrāmatas kā “Tāvu zemes kalendars” un literatūras almanahs “Olūts”. Tiek izdotas arī citas latgaliešu autoru grāmatas. Pati izdevniecība sev par mērķi ir nospraudusi latgaliešu literārās valodas attīstīšanu un to autoru atbalstīšanu, kas raksta latgaliski vai par Latgali.
Gan Tiņanova māja, gan Surmoņinu nams ir valsts aizsargājamie vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļi, tā kā tie uzskatāmi par retiem kultūrvēsturiskiem objektiem un ir saglabājušies vēl no pirmskara laikiem, pārdzīvojot pat Rēzeknes bombardēšanu 1944. gadā.
Nams Atbrīvošanas alejā 94 būvēts ap 1902. gadu. Te savus bērnību (deviņus gadus) pavadījis literatūrzinātnieks, rakstnieks, novadnieks Jurijs Tiņanovs. Viņš dzīves laikā nodarbojies ar pētījumiem un rakstiem literatūras vēsturē un teorijā, strādājis arī universitātē Petrogradā, uzskatāms par izcilu Puškina dzīves un daiļrades pētnieku. Tiņanova vēsturiskie romāni ierindojami krievu literatūras klasikā. 2000. gadā uz nama ēkas tika uzlikta piemiņas plāksne J. Tiņanovam, savukārt 2012. gadā atklāts viņam veltīts krūšutēls, kā arī notiek pasākumi “Tiņanova rudens Rēzeknē”, Tiņanova literārie lasījumi, pilsētā atrodas arī viņam veltīts muzejs, bet 2022. gadā izveidots virtuālais muzejs (www.tynyanov.rezekne.lv). Šobrīd ēka pieder privātīpašniekam, ir izskanējušas dažādas versijas par tās nākotni, sākti atjaunošanas darbi, kuri vēl ir procesā.
Blakus atrodas nams Atbrīvošanas alejā 92. Tas piederējis namsaimniekam Elpidiforam Surmoņinam, vēlāk viņa dēlam Kiriakam Surmoņinam, tāpēc tautā šo ēku bieži vien sauc par “Surmoņinu namu”. Ēka tika celta 1911. gadā kā īres nams. Pirmajā stāvā telpas tika īrētas tirgošanai, bet otrajā – dzīvošanai. Mājas pirmajā stāvā savulaik atradās tipogrāfija “Dorbs un Zineiba”.
Tipogrāfija “Dorbs un Zineiba” tika izveidota 1912. gadā. To dibināja no Pēterburgas atgriezusies latgaliešu inteliģence – monsinjors Nikodems Rancāns, poligrāfists Eduards Kozlovskis, Jūlijs Zvaigzne u. c. Tā bija viena no pirmajām tipogrāfijām, kas drukāja avīzes latgaliešu valodā. Darbības laikā tipogrāfija kļuva par lielāko šāda veida uzņēmumu Latgalē. Līdz 1912. gadam Latgalē bija iznākusi tikai viena grāmata, taču pēc tipogrāfijas “Dorbs un Zineiba” darbības uzsākšanas triju gadu laikā tika iespiesti vairāk nekā 20 izdevumi, kas pierāda tipogrāfijas nozīmību. 1915. gada beigās pie tipogrāfijas tika nodibināta burtliču skola, kuru vadīja Eduards Kozlovskis. 1919. gadā ēkā atradās arī redakcija, kura Jāņa Zvīdras vadībā izdeva boļševiku presi – žurnālu “Gunkurs”, laikrasktu “Taisnība”, kalendārus vietējai sabiedrībai u. c. Latvijas brīvvalsts gados tipogrāfija jau piederēja Latgales Kristīgo zemnieku savienībai, un ar laiku tai nodibinājās 2 filiāles Daugavpilī un Viļānos. Ap šo laiku tipogrāfijas nosaukums mainījās uz “Darbs un zinātne”, to vadīja Mariāņu klostera mūks Juris Kārkle. Šajā laikā ēkā darbojās arī tautā populārais Jāņa Spriņģa rakstāmlietu un grāmatu veikals.
Laikā ap 1936. gadu ēkā atradās grāmatu veikals, kuru vadīja nama īpašnieka jaunākais dēls Kiriaks Surmoņins. Ir arī informācija, ka Surmoņins zaudējis dzīvību kādas grāmatas dēļ, proti, savā grāmatnīcā viņš pārdeva Otrā pasaules kara dalībnieka, skolotāja, literāta Jevgēnija Kļošas atmiņu grāmatu “Из огня и пепла”. Sakarā ar to pie viņa bija ieradušies valsts ierēdņi un pārmetuši, ka tiek izplatīts kontrrevolucionārs saturs. K. Surmoņins gan centies to atspēkot, taču kopīgu valodu viņi nav atraduši. Drīz vien Kiriaks Surmoņins tika arestēts un neilgi pēc tā arī nošauts.
1940. gadā ēka un tās iestādes tika nacionalizētas, savukārt pēc kara ēku atjaunoja celtniecības kantora vadītāja Anatolija Surmoņina vadībā, tā darbojās kā dzīvojamā māja līdz 1994. gadam. 2014. gadā tā nokļuva pašvaldības īpašumā, pēc ēkas renovēšanas darbiem kopš 2021. gada tajā darbojas dienesta viesnīca.
