Foto: www.rezeknesbiblioteka.lv

     2020. gada 19. jūnijā Rēzeknes Centrālās bibliotēkas (RCB) un filiāļu darbinieki, kā arī citi interesenti piedalījās novadpētniecības ekspedīcijā  “Rēzeknes tilti laiku lokos”, kuras mērķis bija izpētīt tiltus pār Rēzeknes upi un izzināt to vēsturi.

 

     Spītējot karstumam, tika veikts vairāk nekā septiņus kilometrus garš maršruts, kura laikā bija iespēja paskatīties uz ierasto ikdienas ainu no cita skatupunkta un uzzināt ko jaunu.

 

     Jau vēsturiski tiltiem Rēzeknē ir bijusi īpaša nozīme, jo pilsēta atrodas Rēzeknes upes krastos. Kopš pirmā Rēzeknes pilsētas plāna apstiprināšanas 1778. gadā nozīmīgs priekšnoteikums veiksmīgai pilsētas attīstībai bija dažādu tiltu izbūve pār Rēzeknes upi. Tie pamatā bija no kokmateriāliem, laika gaitā tika nolietoti un līdz ar to periodiski bija jāatjauno. Pirms tiltu uzbūvēšanas ļaudis no viena upes krasta uz otru pārvietojās pa koka laipām, kas bija samērā neizturīgas un nedrošas. Tās parasti izjauca pavasara plūdi vai rudens lietavas.

 

     Tiekoties pie RCB, ekspedīcijas apmeklētāji devās pie Metāla dzelzceļa tilta, kas atrodas netālu no stacijas Rēzekne I. Lielo Garanču iemītniekiem un tiem, kuri dzīvo stacijas tuvumā, tas ir īsākais ceļš uz pilsētas centru. Šo tiltu projektēja satiksmes ceļu inženieris, izcils dzelzceļu un tiltu projektētājs, Krievijas sakaru ministrs, Pēterburgas Satiksmes ceļu inženieru korpusa institūta ģenerālis un šī institūta profesors Staņislavs Kerbedzs. Tilts tika uzcelts 1899. gadā, uzspridzināts 1944. gadā, atjaunots 1947. gadā.

 

     Pāri dzelzceļa tiltam ejošais sliežu ceļš savieno dzelzceļa stacijas Rēzekne I un Rēzekne II. Šis ir arkas tipa metāla tilts. Pats arkas izliekums ir nevis virs laiduma, kā tas ir lielākajai daļai tiltu, bet zem tā. Tālāk 20 metrus uz rietumiem no dzelzceļa tilta ekspedīcijas dalībnieki varēja redzēt otru tiltu, kas ir būvēts no dzelzsbetona un pār kuru iet dzelzceļa līnija Kārsava–Rēzekne.

 

     Ejot gar gleznaino Rēzeknes upes krastu, pasākuma dalībnieki varēja aplūkot 2011. gadā demontēto Rēzeknes siltumtrases gājēju tiltu, tad skatam pavērās mūsdienās būvētie Festivāla parka tilti.

 

     Vēlāk pārgājiena dalībnieki devās uz Atbrīvošanas alejas tiltu, kam ir interesanta vēsture. Pirmais Atbrīvošanas alejas tilts pāri upei bija jau 20. gadsimta sākumā. 1927. gadā tika atklāts jauns betona tilts ar lokveida konstrukciju. Skaistais loku tilts 1941. gadā tika uzspridzināts, bet pēckara gados atjaunots. Nākamais tilts šajā vieta uzbūvēts LPSR laikā, tas pastāvēja līdz 2011. gada rekonstrukcijai, kas pilnībā tika pabeigta 2013. gadā. Margu tukšās vietas tika aizpildītas ar gadskaitļiem un pilsētas senajiem nosaukumiem. Tagad ikkatrs, kurš iet pāri tiltam, var iegriezties vēstures ritenī un nedaudz vairāk uzzināt vai atcerēties dzimtās pilsētas vēsturi.

 

     Ekspedīcija turpinājās pa gājēju promenādi, kas ir uzbūvēta gar Rēzeknes upi posmā no Festivāla parka līdz Dārzu ielas tiltam un kura savieno Austrumlatvijas reģionālo daudzfunkcionālo centru “GORS” un Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centru “Zeimuļs”. 2010. gadā uzsāktās rekonstrukcijas laikā tika labiekārtotas abas Rēzeknes upes piekrastes posmā no Dārzu ielas tilta līdz Atbrīvošanas alejas tiltam.

 

     Tad novadpētniecības entuziasti  gāja līdz tiltam pie veikala “Rimi”. Šis gājēju tilts uzbūvēts,  lai atvieglotu veikala apmeklētāju piekļuvi tuvākajai sabiedriskā transporta pieturai.

 

     Interesanta vēsture ir Dārzu ielas tiltam, kas izsenis savienojis pilsētas labo un kreiso krastu. 20. gs. sākuma fotogrāfijās redzams koka tilts, taču jau 20. gs. 30. gadu sākumā ledus to izjaucis, ticis būvēts jauns koka tilts. Kara laikā – sabombardēts, bet vēlreiz atjaunots. Tilta būvniecība ritēja ilgstoši, tāpēc humoristiski izteicieni par Rēzeknes upi un Dārzu ielas tiltu izskanēja Padomju Savienības satīriskajā žurnālā “Krokodils” un no komiskā dueta Tarapuņka un Štepseļs.

 

     Tālāk ceļš vijās uz Leščinku – tā tiek dēvēta vieta, kur 1859. gadā Gustavs Leščinskis uzbūvēja ūdensdzirnavas. 1901. gadā tās tika aprīkotas ar tolaik modernu ūdens turbīnu. 20. gs. 20 gadu beigās virs dzirnavu aizsprosta izveidots koka tilts.

 

     Ejot gar upes krastu, gājēji varēja redzēt pirmo pilsētas kapsētu, kas bija iezīmēta jau pirmajā pilsētas plānā 1778. gadā, ko apstiprināja ķeizariene Katrīna II. Šodien mēs šo kapsētu zinām kā pilsētas vecos kapus pie upes, kur saglabājušies Purvīšu dzimtas apbedījumi. Rēzekne ir cieši saistīta ar izcilā latviešu mākslinieka Vilhelma Purvīša vārdu. Te 20. gs. 20. –30. gados dzīvoja viņa tēvs, te Vilhelms Purvītis katru vasaru gleznoja Rēzekni un tās apkaimi.

 

     Tad ekspedīcijas dalībnieki varēja iepazīties ar gājēju tiltu pār upi N. Rancāna ielā, kas ļauj nokļūt no pilsētas centra uz Vipingu. Šis tilts tiek dēvēts par “slimnīcas tiltu”. Pavisam netālu ir pamanāms gājēju tilts no metāla, kuru joprojām šķērso pilsētnieki. Šis tilts uzbūvēts 1995. gadā, lai no Jupatovkas varētu nokļūt Vipingā.

 

     Vēlāk izturīgākie gājēji devās pie Stacijas tilta, kurš tika atklāts 2010. gadā un savieno pilsētas centru ar Zilupes ielu. Rēzeknieši šo tiltu krāsojuma dēļ dēvē par “oranžo tiltu”. Tālāk, upei metot līkumu, pie bijušajām Jupatovkas (Adolfino) dzirnavām ir metāla konstrukciju gājēju tiltiņš. Aiz aizaugušajiem upes krastiem nezinātājam tas ir gandrīz nemanāms.  Šeit arī noslēdzās RCB rīkotā novadpētniecības ekspedīcija “Rēzeknes tilti laiku lokos”. Tā kā karstā vasaras saulīte dāsni lutināja, diemžēl netika apmeklēts autotransporta tilts pie bijušā Rēzeknes Aušanas ceha, kas savieno Zilupes un Jupatovkas ielu.

 

     Liels paldies visiem ekspedīcijas dalībniekiem par izturību un vēlmi izzināt savas pilsētas apkārtni un vēsturi!