Foto: www.rezeknesbiblioteka.lv

1991. gada janvāra barikādes bija unikāla nevardarbīgas pretošanās akcija, kas pierādīja, cik daudz mēs spējam, kad visi kopā iestājamies par Latviju plecu pie pleca. 

 

2026. gadā aprit 35 gadi kopš šiem vēsturiskajiem janvāra notikumiem, kad Latvijas neatkarības atbalstītāji no visas Latvijas ieradās Rīgā, lai aizstāvētu valsts brīvību pret militāriem uzbrukumiem un neatkarības pretiniekiem. Šo cilvēku vidū bija arī daudzi no Rēzeknes pilsētas un novada.

 

16. janvārī bibliotēkas lasītavā notika stāstu pasākums “Kad tauta stāvēja plecu pie pleca”, kurā atcerējāmies to trauksmaino dienu notikumus. Pie stilizēta atmiņu ugunskura ar īpašu interesi klausījāmies to cilvēku stāstus, kuri paši tajās dienās bija Rīgā un piedalījās valstij nozīmīgu objektu apsardzē.

 

Rēzeknietis Pēteris Ciukors tajā laikā strādāja meliorācijā. No viņa darbavietas tajās janvāra dienās tika organizēts transports, kas cilvēkus aizveda uz Rīgu. Katru dienu tika sastādīti saraksti ar darbiniekiem, kuri dosies uz barikādēm. Visi brauca brīvprātīgi. Katrai organizācijai bija ierādīta konkrēta vieta, kur jāatrodas. Pēteris ar saviem darbabiedriem apsargāja televīzijas torni Zaķusalā. Lai arī gaisā virmoja liels sasprindzinājums un neziņa, šaubu par atrašanos uz barikādēm nebija, jo likās pašsaprotami atrasties tur un vajadzības gadījumā aizstāvēt savu valsti.

 

Rēzekniete Ināra Apele strādāja Rēzeknes Kultūras namā, radošu un aktīvu cilvēku vidē. Ideja doties uz Rīgu radās spontāni, ar kolēģiem kāpa vieglajā mašīnā un devas ceļā. Arī Ināra bija starp tiem, kuri atradās Zaķusalā pie televīzijas torņa. Raugoties no šodienas skatu punkta, veids, kā tika plānota televīzijas aizstāvēšana, izskatījās visai naivi – tautai vajadzēja sadoties rokās un izveidot dzīvu ķēdi ap telelvīzijas ēku. Notika koncerti, kuros uzstājās pazīstami mūziķi, visapkārt bija dažādu vecumu un sociālo slāņu cilvēki, kurus tajā brīdī vienoja viens mērķis – nosargāt neatkarību un brīvību. 

 

Apolonija Škuškauniece tajā laikā ar septiņgadīgo dēlu dzīvoja Rīgas centrā. Uz ielām bija daudz miliču, visu laiku skaļruņos skanēja brīdinājumi, lai cilvēki pēc iespējas mazāk iet arā uz ielas, lai regulāri klausās radio un seko jaunākajai informācijai. Dēlam nevajadzēja iet uz skolu, jo mācības nenotika. Dzīvokļa kaimiņi gatavoja tēju un maizītes, kuras nesa uz vecrīgu barikāžu dalībniekiem. Bija liels satraukums, arī bailes no nezināmā.

 

Stāstu pasākuma dalībniekiem bija iespēja apskatīt un paturēt rokās barikāžu dalībnieku apliecību un piemiņas zīmi, kas tika piešķirta par parādīto drošsirdību, pašaizliedzību un iniciatīvu.

 

Paldies visiem pasākuma dalībniekiem par personiskajiem stāstiem, šīs atmiņas ir daļa no Latvijas brīvības stāsta, par šo laiku ir jārunā, ir jāapkopo liecības un jāsaglabā nākamajām paaudzēm. Tas viss veido un stiprina mūsu vēsturisko atmiņu.